“Paldies, dakter” ir vārdi, kas dod vislielāko gandarījumu
Medicīna prasa milzīgu darbu, bet dod unikālu iespēju – reāli palīdzēt cilvēkiem. Ārsts joprojām ir cienījama un prestiža profesija, kurai Latvijā vajag sakārtotu vidi, modernu digitālo infrastruktūru un skaidru politiku. Jaunie mediķi ar mirdzošām acīm un vēlmi darīt labāk ir mūsu spēks, bet ārsta ceļa sākums vienmēr prasa vienu un to pašu – zinātkāri, izturību un pārliecību par savu izvēli. Saruna ar Jāni Zaķi, anesteziologu-reanimatologu un GASTRO CENTRA galveno ārstu apliecina: medicīna ir profesija, kurā, veltot sevi no sirds, var gūt patiesu gandarījumu visos laikos.
Kāds ir Jūsu ceļš uz medicīnu – vai ģimenē ir bijuši ārsti?
Mūsu ģimenē neviens nebija saistīts ar medicīnu. Interese par to radās, pateicoties kaimiņam, kurš aizrāvās ar mūzikas ierakstu kolekcionēšanu un spēlēja badmintonu – tāpat kā es. To, ka viņš arī studē medicīnu, uzzināju tad, kad viņa mājās ieraudzīju galvaskausu un anatomijas atlasu. Noskaidroju arī, ka medicīnas institūtā ir spēcīga badmintona komanda, un tā nu mans ceļš uz medicīnu sākās caur kaimiņu, mūziku un badmintonu. Mani interesēja vēsture un ģeogrāfija, bet ļoti labi padevās arī ķīmija un bioloģija. Tā nu iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, un ne mirkli neesmu šo izvēli nožēlojis.
Raugoties no šodienas skatpunkta, kā atšķiras medicīnas studiju sistēma agrāk un tagad?
Mūsu laikā studijas ilga sešus gadus, un pēc tam bija internatūra – divi gadi izvēlētajā specialitātē. Mūsdienās pēc pamatstudijām rezidentūra ilgst līdz pat sešiem gadiem un nodrošina daudz dziļāku un pamatīgāku apmācību ar jaunām tehnoloģijām. Mēs pēc medicīnas institūta pabeigšanas bijām vispārēji ārsti bez specialitātes un varējām strādāt, piemēram, par terapeitu poliklīnikā. Jaunie ārsti šodien ir daudz labāk sagatavoti, jo apgūst dažādas manipulācijas un ierīču lietošanu, piemēram, veicot izmeklējumus. Arī bāze ir cita: no anatomikuma ar formalīnā glabātiem preparātiem un biezām grāmatām, kurās meklēt atbildes, tolaik līdz mūsdienu simulācijām un digitālajām mācību vides iespējām.
Jānis Zaķis
Kas medicīnas studijās bija grūtākais? Un varbūt ir joprojām?
Pamatdisciplīnas – ķīmija, bioloģija, medicīnas terminoloģija latīņu valodā – prasa nopietnu darbu. Anatomija man bija kā mācīties lasīt no jauna, bet tā aizrāva. 3.–4. kursā darbs slimnīcā salika teoriju kopā ar reāliem pacientiem – tad arī pārliecinājos: tā ir mana lieta.
Šķiet, ka studēt medicīnu vienmēr ir bijis salīdzinoši populāri. Kāda ir Jūsu pieredze šajā jautājumā?
Konkurss iestājoties bija liels gan tajos laikos, gan tagad. Pats Medicīnas institūtā stājos divreiz. Pirmajā reizē man pietrūka pusballes – no nepieciešamajiem 22 punktiem dabūju 21,5. Pēc gada stājos vēlreiz un lieliski izturēju konkursu. Tolaik medicīnas studijas apmaksāja valsts, bet sekmīgie studenti saņēma stipendiju. Arī tagad ir budžeta vietas, bet ir arī maksas grupas, un tas pierāda, ka cilvēki ir gatavi maksāt, lai studētu medicīnu. Tas tomēr liecina par mediķa profesijas nezūdošo prestižu un cieņu pret ārstiem. Es gan sākotnēji nedomāju par prestižu – mani vairāk saistīja pašas studijas.
No terapijas uz anestezioloģiju – kā Jūs izvēlējāties savu specializāciju?
Manu studiju laikā Latvija atguva neatkarību un sistēma mainījās. Pēc studiju beigšanas vairs nebija obligāto norīkojumu – tā sauktās sadales – un garantētu darba vietu. Pašam vien viss bija jāmeklē – tāpat kā tagad. Padomju laikos gan mēdza teikt: “Dakteri, tāpat kā skolotāju, tauta pabaros.” Apstaigāju Rīgas slimnīcas un poliklīnikas, taču darba nebija. Bija maijs, spīdēja saulīte, es stāvēju pie Linezera slimnīcas un domāju, ko darīt tālāk. Dodies uz Cēsīm, Valmieru, Talsiem? Iegāju pie galvenā ārsta, un jau pēc pāris nedēļām mani uzaicināja – terapeita vietu piedāvāt nevarēja, bet bija vakance anestezioloģijā un reanimatoloģijā. Tā arī sāku un atradu savu profesiju.
Kā kļūt par ne tikai labu, bet arī visu cienītu un pieprasītu ārstu?
Ir jāiegulda milzīgs darbs, lai varētu kļūt par labu speciālistu. Mediķu jau nav nemaz tik daudz, un slava, arī neslava aiziet ātri. Ir ārsti, pie kuriem ir milzīgas rindas, un cilvēki gaida ilgi, jo grib tikt tieši pie šī speciālista.
Labs speciālists – tāds, kurš par savu darbu “deg” – būs ļoti pieprasīts un labi apmaksāts vienmēr un visur. Arī ārsts. Ja ir zināšanas un spēja komunicēt, ja piemīt inteliģence, spēja cienīt pacientus un kolēģus, tad vienmēr būsi nodrošināts gan ar darbu, gan atbalstu.
Ārsta profesija ir bijusi prestiža visos laikos, arī šobrīd, bet nereti sarunās ar mediķiem nākas dzirdēt par sistēmas sagādātajiem “sarūgtinājumiem”.
Lai arī ārsta darbs sabiedrībā tiek cienīts, bet valsts attieksme pret nozari kopumā joprojām ir bēdīga – nestabila politika, gadiem nefunkcionējoša e‑veselība. Profesija ir un paliek prestiža, tomēr trūkst sakārtotības un konsekvences. Pat tik vienkāršas lietas kā izmeklējumu dati atrodas dažādās sistēmās un vietās, un ārsts velta laiku meklēšanai, nevis pacientam. Ja mums būtu vienota, labi funkcionējoša digitālā darba vide, tas būtu milzīgs atspaids visiem. Ministri mainās, e‑veselība joprojām “maļas”, atalgojums nav adekvāts, tāpēc jauni ārsti dodas prom.
Tas tiesa, mediķi aizbrauc, tomēr ne tikai labākas dzīves meklējumos – daudzi dodas uz ārvalstīm papildināt savas zināšanas. Kas ir tas pozitīvais un jaunais, ko viņi atved no ārzemēm, un kā šīs zināšanas noder Latvijai?
Šie jaunie kolēģi ir ļoti motivēti – acis mirdz, gatavi “kalnus gāzt”. Priecē, ka daudzi dodas stažēties ārzemēs un atgriežas ar jaunu pieredzi. Ko viņi pārved mājās? Pirmkārt jau darba vides kultūru un organizēšanu: no palīgpersonāla līdz ārstiem. Otrkārt – pieredzi par strukturētu laiku, kur darba grafikā ir vieta arī tālākizglītībai. Mums pamati universitātēs ir spēcīgi, taču, kā saka, “velns slēpjas detaļās”: tehnoloģijās, datubāzēs, procesos. Tehnoloģijas un internets dod tūlītēju pieeju zināšanām; mūslaikos atbildes bija jāmeklē grāmatās. Protams, svarīgi nezaudēt kritisko domāšanu.
Domāju, ka daudzi jaunieši apzinīgi un mērķtiecīgi izvēlas šo profesiju, daudz vairāk par to zina vai nu no vecākiem, kas ir mediķi, vai paši ir interesējušies. Tā ir mana sajūta – varbūt subjektīva, bet tas ir tas, ko es redzu. Jaunieši tagad ir daudz mērķtiecīgāki, nekā mēs savā laikā bijām.
Foto: Mārtiņš Plūme
Lai arī veselības aprūpes sistēmas sakārtošanā valsts mērogā ir jāiegulda liels darbs, kas prasa laiku un, galvenais, gribu, tomēr GASTRO CENTRA speciālisti netērē laiku un negaida “kliņģeri no debesīm”, bet ir inovatīvu risinājumu pionieri, ko var uzskatīt gan par praktiskas transformācijas labo praksi, gan par tiltu starp privāto un valsts sektoru.
Mūsu jaunie kolēģi, atgriežoties no prakses ārvalstīs, dalās ar saviem vērojumiem par sistēmas organizatorisko pusi un to, kā visu salikt kopā, lai tas organiski darbotos. Mēs GASTRO CENTRĀ šobrīd veidojam digitalizētu datu bāzi, lai visa informācija par pacientu ir vienkopus, tiek atjaunota un vienmēr pieejama tiem speciālistiem, kuriem tas nepieciešams. Mums gadā ir pāri par 15000 pacientu, un tas ir arguments sarunās ar valsts pārvaldes institūcijām, jo ļauj sniegt reālos datos balstītus ieteikumus.
Un kas šajā nereti saspringtajā darba ikdienā dod lielāko gandarījumu?
Pacienta no sirds teiktais “paldies, dakter!” – to var klausīties bezgalīgi. Kad redzi, ka tavs darbs ir palīdzējis, tas atsver jebkuru grūtumu. Tā pateicība no pacientiem ir tik fantastiska! Tie ir vislabākie vārdi, ko vien varētu dzirdēt un kas vienmēr dod gandarījumu.
Un ko Jūs novēlētu topošajiem studentiem, kuri 1. septembrī sāks studēt medicīnu un jau pēc gadiem, iespējams, būs Jūsu kolēģi?
Novēlēšu izturību un pacietību. Jāiztur seši studiju gadi, jāatrod sava specialitāte un jāturpina mācīties. Katram virzienam ir sava “garoza”, bet arī savs skaistums. Ir milzīgs darbs jāiegulda, lai kļūtu par labu speciālistu. Galvenais – mīlēt šo profesiju, jo tā ir fantastiska, un par to varēs pārliecināties dzīvē ne reizi vien. Un atalgojums būs ne tikai materiāls – gandarījumu sniegs arī pacienta pateicība.