Liene Česnokova: “Mūsu galvās noteikti ir daudz vairāk, nekā mēs spējam apzināties!”
Pirms nedaudz vairāk kā mēneša Gremošanas slimību centrā GASTRO darbu sākusi jauna kolēģe: ārste–psihoterapeite Liene Česnokova, tādējādi papildinot gan GASTRO komandu, gan piedāvājot jaunu pakalpojumu mūsu klientiem.
“Medicīnā jau izsenis ir meklēti veidi, kā labāk izprast pacientu, kā viņam labāk palīdzēt,” saka dr. Liene Česnokova, uzsverot, ka jebkuru slimību ārstēšana ir komplekss process, kurā nozīme ir arī spēja sniegt pacientam psiholoģisku palīdzību, izprast viņa vajadzības konkrētajā brīdī un viņa paša ieguldījumu slimības ārstēšanā.
Dr. Liene Česnokova ir specializējusies psihodinamiskajā psihoterapijā, atbalsta psihoterapijā un krīžu intervencē, viņa beigusi Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti 2017. gadā, iegūstot ārsta grādu, bet 2021. gadā ieguvusi psihoterapeita kvalifikāciju Latvijas Universitātē, noslēdzot rezidentūru psihodinamiskajā psihoterapijā. Pašlaik turpina izglītoties Rīgas Stradiņa universitātē rezidentūrā psihiatrijā. No 20217. gada līdz 2021. gadam bijusi ārste–rezidente Latvijas Psihosomatikas, psihoterapijas un psihodinamiskās psihiatrijas centrā. “GASTRO Ziņu” lielajā intervijā dr. Česnokova stāsta par darbu Gremošanas slimību centrā GASTRO.
– GASTRO ir specializēta gremošanas slimību klīnika, tāpēc loģisks ir jautājums – kā šādā klīnikā var palīdzēt psihoterapeits? Kā psihoterapeita konsultācija vai padoms dos labumu pacienta kuņģa–zarnu trakta slimību diagnostikā un ārstēšanā?
– Manā skatījumā gastroenteroloģijai un psihoterapijai ir kas kopīgs. Apskatīt visu kuņģa zarnu traktu ir gana izaicinoši, cik man zināms, tas iespējams tikai ar kapsulas endoskopiju, bet arī šajā gadījumā tas nav “pataustīt” un paņemt biopsiju. Tāpat arī psihoterapijā – izpētīt pacienta iekšējo pasauli iespējams tikai tik, cik viņš ar savu viesmīlību ir gatavs izrādīt. Jo vairāk nezināmā, jo vairāk fantāziju un spekulāciju, un patiesībā tas ir biedējoši. Manuprāt, psihoterapeitam šeit ir ļoti daudz iespēju, kā palīdzēt, sākot ar atbalsta terapiju un nezināmā izturēšanu, kad pacientam vēl nav diagnozes, līdz hronisku slimību atzīšanai, pieņemšanai un sadzīvošanai, emocionālās komponentes atklāšanai un izpratnei simptomu saasinājumu gadījumos, iekšēju psihisku darbību un somatisku sūdzību saistību izpēti un pat vienkārši emociju mācīšanos, lai tās nav jāpārveido fiziskā enerģijā un nerezultējas tiešām jau slimībā un fiziskos simptomos. Mēs katrs esam spējīgi un zinoši savā profesionālā ievirzē. Domāju gastroenterologam nebūtu jāstrādā ar pacientu emocijām, tai pašā laikā pacients kaut kā par šo visu jūtas. Un reizēm tam var būt neatsverama diagnostiska nozīme.
– Pēdējā laikā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta “kompleksai” pacienta ārstēšanai, proti, tiek meklētas cēloņsakarības starp pacienta psihoemocionālo stāvokli un viņa fiziskajām kaitēm, tostarp – arī gastroenteroloģiskajā jomā. Kā Jūs raksturotu šādu pieeju, kā tai vajadzētu “strādāt” ideālajā variantā un kāda ir situācija mūsu valstī?
– Mani ļoti uzrunā šī ideja! Manuprāt, apskatot pacientu kompleksi, mēs iegūtu daudz lielāku vērtību, nekā pacientam apmeklējot piecus dažādu klīniku ārstus, katrā brīdī fokusējoties uz kādu citu konkrētu vienu sūdzību. It īpaši runājot par nespecifiskām sūdzībām vai pacientiem, kuri neatlaidīgi nāk uz izmeklējumiem un, šķiet, vēlas atrast kaut ko, kas izskaidro viņu “mocības”. Tas ir nogurdinoši gan ārstam, gan pacientam. Pacientam liekas, ka ārsts kaut ko viņam nestāsta, bet ārstu nepamet sajūta, ka paciets gaida no viņa kaut ko, ko ārsts nevar iedot. Šie pacienti jūtas atraidīti, nesaprasti. Šajās situācijās komandas darbs palīdzētu gan pacientam, gan ārstam. Ideālā situācijā tas ir komandas darbs, kad neskaidros, aizdomīgos gadījumus skata vairāki speciālisti pēc nepieciešamības, arī psihoterapeits, kurš izpēta ne tikai sūdzības, slimības, bet arī ievāc anamnēzi, cenšas ieraudzīt kopainu, mēģina atbildēt uz jautājumiem, kāpēc šim pacientam ir šādi simptomi tieši tagad, kādi ir pacienta iekšējie resursi un kā tie var palīdzēt uzlabot situāciju. Ja mēs runājam par reālo situāciju Latvijā, domāju mums noteikti vēl ir, kur tiekties. Ir disciplīnas, kur šo komandas darbu realizē vairāk, ir, kur mazāk. Tomēr varbūt būtu jāsāk ar to, ka Latvijā ir novērojams ārstu trūkums un tas atspoguļojas ārstu noslodzē. Kvalitatīvais laiks ārstam ar pacientu realitātē ir ļoti mazs. Paskatoties uz situāciju stacionāros, liekas tas ir kā noskriet maratonu katru dienu.
– Par daudzām fiziskām kaitēm bieži tiek lietots spārnotais teiciens “viss ir galvā”. Vai tas attiecas arī uz kuņģa un zarnu trakta kaitēm? Jo bieži tieši kuņģis un zarnu trakts pirmais “cieš”, piemēram, no pastāvīga stresa, pārslodzēm, pārdzīvojumiem. Kā Jūs komentētu šo saikni – “viss ir galvā” un gastroenteroloģiskas problēmas pacientam?
– Mūsu galvās noteikti ir daudz vairāk, nekā mēs spējam apzināties! Šeit vietā būtu pieminēt gadījumus, kad indivīds attaisnojas ar frāzi “man sāp vēders”, lai izvairītos no, piemēram, semināra apmeklējuma, un tā katru reizi, reizes 5, 10. Līdz tiešām sāk sāpēt vēders. Pēc tam šo situāciju atšifrēt nemaz nav viegli. Tāpat gana bieži ir sastopamas situācijas, kad spriedzes brīžos organisms reaģē, un, piemēram, pacients neēd, vai tieši otrādi ir mēģinājumi “apēst stresu”, funkcionāli zarnu darbības traucējumi, bet tas parasti ir īslaicīgi. Stresa moments beidzas un simptomi izzūd. Nopietnāka situācija, kad tā saucamais stress ir vispārējs un nedefinējams jeb “dzīve ir viens vienīgs stress” vai “darbā ir stress”. Stress ir mums visiem, bet, kamēr tas ir globāls, nesatverams, mēs nevaram ar to neko iesākt. Visgrūtāk ir situācijās, kad vispirms ir sūdzības, un tikai soli pa soli mēs nonākam pie secinājuma, ka tā visa cēlonis ir psihes iekšējās reakcijas. Kā par to runāt ar pacientiem? Pirmkārt, noteikti ir jāatspoguļo, ka pacientam ir sūdzības, tās ir reālas, viņi tās jūt. Akceptēt, ka viņi jūtas slikti un tad pamazām virzīties uz to, kas vēl varētu būt par cēloni šīm sūdzībām.
– Nav noslēpums, ka endoskopiskie izmeklējumi nav paši patīkamākie pacientiem, ir nepieciešama iepriekšēja gatavošanās un ierobežojumi, arī psiholoģiski šie izmeklējumi var būt smagi. Kā Jūs GASTRO centrā varat palīdzēt tikt galā ar šīm pacientu problēmām?
– Nekas mūs tik ļoti nenobremzē kā bailes. Un neziņa ir izcila augsne bailēm. Pirmais solis, kuru noteikti labi praktizē mani kolēģi gastroenterologi, ir iedrošināt pacientam jautāt un stāstīt visu, kas satrauc, pat visdumjākos jautājumus. Mums tā ir ikdiena, bet pacientam varbūt šis izmeklējums ir pirmo reizi dzīvē. Tādēļ iespējams prātā aktualizējies kāds jautājums, ko mēs pat neiedomājamies. Daļai pacientu ar šo pietiek, lai justos droši un saņemtos izmeklējumiem, dažiem nepieciešama izvērstāka saruna, cenšoties saprast viņu bailes, pārrunājot dažādus scenārijus, risinājumus.
– Kādi būtu Jūsu ieteikumi saviem pacientiem, kuri gatavojas izmeklējumiem. Tāds ieteikumu “komplekts”: kas būtu jāņem vērā, jāsaprot, kā jāgatavojas, lai, vienkāršoti sakot, pārvarētu bailes no “kobras”?
– Laikam viens ieteikums visiem, visticamāk, nederēs. Šajā gadījumā teikums “viss būs labi”, īsti nestrādās. Kā iepriekš minēju, lai saprastu, kādas ir lielākās grūtības, gatavojoties izmeklējumam, vispirms noskaidroju, kas tieši raisa bažas, kas šķietami ir tas briesmīgākais gaidāmajā izmeklējumā. Izspēlējam dažādus scenārijus, kā tas varētu noritēt, kas tajā būtu biedējošs, neērts, apkaunojošs. Tai pašā laikā cenšos normalizēt pacientu sajūtas, jo just satraukumu vai bailes pirms “kobras” ir saprotami. Daži pacienti ir jau ar savu iepriekšējo izmeklējumu “šausmīgo pieredzi”, tad parasti izrunājam to, pārrunājam, kādi ir iespējamie risinājumi, lai šoreiz tas būtu savādāk. Principā šeit ir pāris galvenie momenti: viens – pati endoskopija, kas, protams, ir nepatīkams moments, bet otrs – anestēzija jeb tautā dēvētais “miedziņš”, kura iedarbībā mēs pilnībā zaudējam kontroli pār savu ķermeni, un vai tad tas neskan biedējoši, jo mums nākas pilnībā uzticēties dakterim. Varbūt tas iekšēji iekustina kādus jautājumus par kontroles zaudēšanu.
– Mediķiem ir svarīgi apgūt jaunāko un modernāko medicīnā, pacientu apkalpošanā, medicīnas zinātnē un tehnoloģijās. Vai GASTRO šādā ziņā spēj Jums kā psihoterapeitei sniegt nepieciešamo izaugsmi un arī jaunas zināšanas?
– Domāju, tas noteikti nāk līdzi šim darbam, arī pacientu specifika. Gastroenteroloģiskie pacienti primāri nāk ar citām problēmām un sūdzībām. Katra situācija ir individuāla. Protams, iespēja strādāt komandā un skatīt gadījumus kompleksi ir liels ieguvums. Iespējams, šeit, pašai nemanot, uzzināšu ko jaunu arī par gastroenteroloģiju!
– Ja būtu jāsalīdzina pieredze, tad – ar ko darbs GASTRO (vai citā privātā klīnikā) atšķiras no darba valsts slimnīcās vai valsts medicīnas centros? Ko Jūs kā praktizējoša psihoterapeite iegūstat no darba šādā specializētā klīnikā?
– Tā noteikti ir punktualitāte, dinamiskums un harmoniska vide, smaidīgi kolēģi! Lojalitāte pret kolēģiem gan praktisku jautājumu risināšanā, gan visos citos aspektos. Laikam kā būtiskāko un man tīkamāko atšķirību es uzsvērtu fokusu uz pacientiem. Visticamāk, tas saistāms ar ergonomisku darba vidi un pienākumu sadali, ka man kā ārstei ir iespēja pievērsties un domāt tikai par pacientiem konsultāciju laikā. Savā pieredzē valsts slimnīcās, protams, arī uzsvars ir uz pacientu, bet visi neredzamie papildu pienākumi, ko tas ietver, ir tik daudz, ka to praktiski ir grūti realizēt, jo vienmēr “pakausī sēž” lietas, kas vēl jāizdara, jāatceras, jāatrisina.
– Mediķi ir slaveni ar savu melno humoru un nezinātājiem dažkārt šķietamo cinismu. Arī Jums noteikti ir kāds savs šī “žanra” stāsts gan no studijām, gan darba dzīves, tā teikt, “mediķu stāsti”…
– Uh, baidos, ka kāds no lasītājiem varētu apvainoties! Melnos jociņus es atbalstu, jo tajā ir sava daļa veselīguma. Tas ir mūsu – ārstu – psihiskais aizsargmehānisms. Plašākai sabiedrībai tos stāstīt nedrīkst, jo tad zūd terapeitiskais efekts.
– Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam Gremošanas slimību centram GASTRO 20 gadu jubilejā?
– Ambiciozus mērķus, zinošus, mērķtiecīgus un saprotošus vadītājus (ar ko mums noteikti ir paveicies!) un foršus pacientus! Un kolēģiem – atrast sev hobijus, bet kuriem to nav, labi atpūsties, tādējādi profilaktiski parūpējoties pret izdegšanu.
