Baltijas diagnoze: kā top gastroenterologi Lietuvā, Igaunijā un Latvijā?
Medicīnas specializācija ir sarežģīts, bet būtisks solis ikviena ārsta karjerā, un gastroenteroloģija — nozare, kas aptver gremošanas sistēmas diagnostiku un terapiju — kļūst arvien nozīmīgāka visā pasaulē. Baltijas valstīs šīs specialitātes rezidentūras programmas atšķiras ne tikai pēc ilguma, bet arī pieejas mācībām, praktiskajām iemaņām un atbalsta mehānismiem. Šajā rakstu sērijā iepazīstinām ar trīs dažādām pieredzēm: Latvijas rezidenti atklāj sistēmas elastību un mentoru nozīmi, Igaunijas kolēģi dalās ar strukturētu un Eiropas standartiem pielāgotu izglītību, bet Lietuvas profesionāļi lepojas ar modernu EPA pieeju un digitalizētu rezidentūras kvalitātes kontroli. Kopā šie skatījumi atklāj gan atšķirības, gan kopīgus mērķus – izaudzināt augsti kvalificētus, motivētus un starptautiski konkurētspējīgus gastroenterologus.
Juozs Kupčinskis: gastroenteroloģijas nākotne Lietuvā ir gaiša
Juozs Kupčinskis ir viena no centrālajām figūrām Lietuvas medicīnas izglītībā un tieši gastroenteroloģijā. Gan kā Kauņas Pēcdiploma studiju centra dekānam, profesoram Lietuvas Veselības zinātņu universitātē, gan kā Gastroenteroloģijas katedras vadītājam viņam ir unikāls skatījums uz medicīnas izglītības sistēmas reformām un specializētās apmācības izaicinājumiem un sasniegumiem. Šajā sarunā mēs iedziļināsimies profesora Kupčinska redzējumā par medicīnas studiju programmu struktūru un kvalitāti, rezidentūras sistēmas attīstību tik pieprasītā specialitātē kā gastroenteroloģija. Runāsim par to, kā jauno mediķu izglītošana Lietuvā saskan ar Eiropas Savienības standartiem un kādas ir valsts ambīcijas nākotnē, veidojot efektīvu un modernu medicīnas izglītības sistēmu.
Kā Jūs raksturotu medicīnas studiju programmas struktūru un kvalitāti Lietuvā?
Mums ir sešu gadu pamatprogramma, no kuras viens gads ir veltīts klīniskajai praksei. Pēc tam nav atsevišķas prakses, viss ir integrēts, un studenti iegūst medicīnisko grādu. Uzskatu, ka šī sistēma labi sagatavo jaunos ārstus darbam ar pacientiem. Protams, vēlāk ir nepieciešama specializācija rezidentūrā, taču mēs esam apmierināti ar pašreizējo sistēmu.
Lūdzu, raksturojiet rezidentūras programmas struktūru Lietuvā, koncentrējoties uz gastroenteroloģijas rezidentūras ilgumu un galvenajām fokusa jomām.
Nesen pēcdiploma rezidentūras programmas Lietuvā ir piedzīvojušas lielas reformas, par ko esmu atbildīgs kā dekāns. Tagad visu programmu rezidentūras apmācības ilgums atbilst ES ieteikumiem. Piemēram, gastroenteroloģijas rezidentūra agrāk ilga četrus gadus, bet tagad tā ir sešus gadus gara apmācība.
Kādi, Jūsuprāt, ir galvenie izaicinājumi, ar ko saskaras ārsti Lietuvā, īpaši gastroenteroloģijā, ņemot vērā apmācību, darba slodzi un karjeras izaugsmi?
Es domāju, ka situācija ar katru gadu uzlabojas. Rezidentūras apmācību programma atbilst tam, ko gastroenterologi iegūst Rietumvalstīs. Mums ir strukturēta programma, kas balstīta uz “The Blue Book”.*
Lietuva izceļas ar to, ka ir tikai trešā valsts, kurā ir ieviests EPA modelis (Entrustable Professional Activities jeb uzticamās profesionālās darbības). Tā ir izglītības sistēma, kas tiek izmantota rezidentūras apmācībā, tostarp gastroenteroloģijā, un tā ļauj rezidentiem pakāpeniski apgūt programmu. Lietuvas sistēma lielā mērā balstās uz Nīderlandes, Amerikas un Kanādas modeļiem. Kauņas Veselības zinātņu universitātē rezidenti studē, pamatojoties uz EPA modeli, viņiem ir digitālā rezidentūras dienasgrāmata (žurnāls), kurā viņi ieraksta savas darbības un saņem novērtējumus. Turklāt ir ieviesta rezidentūras kvalitātes kontroles sistēma, kas integrēta e-portfolio rezidentiem.
Esam veikuši daudz pozitīvu soļu rezidentūras apmācībā, un tagad mums ir pietiekami daudz laika, lai apmācītu rezidentus noteiktās jomās, jo ar četriem gadiem bija par maz, bet seši gadi ir labs laiks, lai apgūtu visas starptautiskajām rekomendācijām un ES prasībām atbilstošās prasmes.
Kā Jūs salīdzinātu medicīnisko izglītību un rezidentūras sistēmu Lietuvā ar Latviju un Igauniju, un vai Lietuvas medicīnas izglītība tiek atzīta citās Baltijas valstīs?
Medicīnisko grādu atzīšana ir saistīta ar Eiropas kvalifikācijas direktīvu. Visi medicīnas doktori, kas iegūst grādu kādā no ES valstīm, automātiski tiek akreditēti jebkurā citā Eiropas valstī. Protams, lai strādātu un praktizētu kā speciālisti, ir nepieciešams valodas sertifikāts. Apmācību regulē ES direktīva. Iespējams, ir dažas atšķirības, piemēram, es nezinu, cik ilga ir rezidentūra gastroenteroloģijā Latvijā un Igaunijā vai kā ir strukturētas programmas šajās valstīs, bet esmu pārliecināts, ka mēs esam vienīgā valsts, kurā ir šis uzticamās profesionālās darbības modelis rezidentūras izglītībā. Katras valsts ziņā ir izlemt, kā apmācīt speciālistus. Vissvarīgākais ir tas, ka beigās viņi iegūst visas attiecīgās prasmes.
Kas piesaista jaunos Lietuvas ārstus tādai specialitātei kā gastroenteroloģija?
Gastroenteroloģija ir ļoti populāra nozare, un mums ir liela konkurence starp studentiem, kuri vēlas iestāties mūsu programmā. Tās pievilcība izriet no lielās nepieciešamības un iespējas sniegt daudzveidīgus gastroenteroloģijas pakalpojumus – veikt endoskopiju, ultrasonogrāfiju, ambulatoro un stacionāro darbu publiskajā un privātajā sektorā. Tāpēc ir daudz iespēju karjeras attīstībai pēc rezidentūras pabeigšanas. Nav šaubu – gastroenteroloģija ir viena no populārākajām rezidentūras programmām mūsu universitātē.
Kā Jūs redzat medicīniskās izglītības un tieši gastroenteroloģijas nākotni Lietuvā? Kādi ir Jūsu ieteikumi šīs sistēmas uzlabošanai Jūsu valstī?
Es domāju, ka galvenās izmaiņas jau ir veiktas. Mēs ieviesām uzticamās profesionālās darbības sistēmu (EPA), kas ļauj rezidentiem pakāpeniski iziet cauri programmai. Mēs balstījām savu sistēmu uz Nīderlandes, Amerikas un Kanādas modeļiem, un tā darbojas divus gadus.
Galvenais izaicinājums tagad ir nodrošināt, ka sistēma darbojas labi. Kauņas Veselības zinātņu universitātes rezidentūras apmācības programmā mēs esam ieviesuši kvalitātes kontroles sistēmu. Tas nozīmē, ka rezidentiem ir jāizvērtē savas rotācijas, slimnīcas, kurā viņi ir strādājuši, un vai rotācija ir noderīga un atbilst viņu vajadzībām. Mums ir arī modelis, kurā viņi novērtē savus mentorus.
Galvenais izaicinājums būs identificēt pašreizējās apmācības nepilnības un veikt uzlabojumus. Mums ir ikgadēji ziņojumi no e-portfolio, un mēs rīkojam sanāksmes, lai apspriestu problēmas un izaicinājumus. Es domāju, ka kvalitātes nodrošināšanas sistēma ļaus mums nākotnē vēl vairāk uzlabot rezidentūras apmācības programmas. Mēs esam ļoti lepni par to, ko esam paveikuši ar mūsu apmācības modeli līdz šim.
Vissvarīgākais, ko mums izdevās paveikt, ir divas lietas: pagarināt rezidentūras izglītību, pamatojoties uz ES prasībām, un ieviest uzticamās profesionālās darbības sistēmu Kauņā. Esam ļoti apmierināti ar to. Gastroenteroloģijas nākotne Lietuvā ir gaiša.
*”The Blue Book” ir neformāls vai saīsināts nosaukums vadlīnijām daudzās jomās, tostarp medicīnā. Gastroenteroloģijā par “The Blue Book” sauc “Specialty Training Programme and Curriculum for Gastroenterology and Hepatology”, ko izstrādājusi Eiropas Gastroenteroloģijas un Hepatoloģijas padome (EUBOGH). Šis dokuments nosaka apmācības standartus gastroenteroloģijas jomā visās Eiropas valstīs.
Rīga–Tallina: ceļš, pa kuru ved aicinājums un mīlestība
Helēna Tammela ir dzimusi un augusi Latvijā, medicīnas studijas pabeigusi Rīgas Stradiņa universitātē. Un paiet tikai pāris nedēļu pēc studiju beigšanas, kad Helēna pārceļas uz dzīvi Igaunijā, lai tur uzsāktu jaunu posmu dzīvē, arī gaitas gastroenteroloģijas rezidentūrā. Šobrīd Helēna dzīvo Tallinā un strādā kā gastroenteroloģe Austrumu Tallinas Centrālajā slimnīcā.
Kas pamudināja izvēlēties tieši gastroenteroloģiju?
Sākotnēji es plānoju kļūt par uztura speciālistu, nevis studēt medicīnu. Man šī tēma ļoti patika un šķita svarīga. Zināju, ka gremošanas problēmas būs vienmēr aktuālas, jo mēs taču ēdam katru dienu. Tomēr nolēmu stāties medicīnā – kļūt par gastroenterologu un iegūt plašākas zināšanas.
Uz gastroenteroloģiju mērķtiecīgi gāju jau universitātes laikā. Man ļoti patika šī tēma, tāpēc vairāk tai pievērsos, brīvprātīgi strādājot gastroenteroloģijas nodaļās un veicot zinātniskos darbus. Manuprāt, ja zini, ko vēlies sasniegt, studijas kļūst vieglākas. Biju savākusi visus nepieciešamos punktus, lai iestātos rezidentūrā Latvijā, un viss jau bija izplānots. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas. Latvijā satiku savu topošo vīru – pēc tautības igauni. Izlēmām pārcelties uz dzīvi Igaunijā, tāpēc rezidentūrā iestājos tur.
Kāda bija pieredze Igaunijas gastroenteroloģijas rezidentūrā?
Pieredze bija fantastiska. Igaunijā rezidentūra nozīmē pilnas slodzes darbu – katru dienu no pulksten 8.00 līdz 16.00, kā arī dežūras. Lai gan ir mentora vadība, mēs strādājam diezgan patstāvīgi – uzraugām pacientus, veidojam ārstēšanas plānus, veicam endoskopijas. Tiek uzskatīts, ka, uzsākot rezidentūru, jūs jau esat ārsts un jums jāārstē savi pacienti. Tomēr, ja nepieciešama palīdzība, vadītājs vai cits kolēģis vienmēr to sniegs.
Helēna Tammela
Man ļoti patika attieksme pret rezidentiem – visi ir ārkārtīgi draudzīgi un pieklājīgi. Igaunijā ir populāri visus uzrunāt uz “tu” neatkarīgi no ieņemamā amata, un tas veicina kopīgu darbu un vienlīdzīgu attieksmi. Lai gan hierarhija pastāv, neviens nejūtas zemāk stāvošs tikai tāpēc, ka ir rezidents. Manuprāt, rezidentūra Igaunijā atbilst visaugstākajiem standartiem, jo mūsu gastroenteroloģijas rezidentūras programma tiek veidota pēc Eiropas vadlīnijām un mācību programmas gastroenteroloģijā un hepatoloģijā, kas aprakstītas tā saucamajā “The Blue Book”.
Cik ilga ir rezidentūra Igaunijā, un kādi ir uzņemšanas kritēriji?
Rezidentūra Igaunijā ilgst četrus gadus – atšķirībā no Latvijas, kur tā ir piecus gadus. Pirmais gads pārsvarā sastāv no izvēles cikliem iekšķīgo slimību jomā, taču vairāki mēneši tiek pavadīti arī gastroenteroloģijā. Pārējie gadi pārsvarā ir veltīti gastroenteroloģijai, papildinot to ar obligātajiem cikliem, piemēram, patoloģijā, bērnu gastroenteroloģijā, ķirurģijā, intensīvajā terapijā un radioloģijā.
Uzņemšana rezidentūrā Igaunijā sastāvēja no testa un intervijas. Tests bija igauņu valodā un aptvēra gastroenteroloģijas tēmu. Intervijas laikā man jautāja par iepriekšējiem sasniegumiem, pieredzi, mērķiem un motivāciju studēt gastroenteroloģiju. Nebija neviena teorētiskā jautājuma, galvenais bija redzēt manu motivāciju un iepriekšējo pieredzi. Visticamāk, nozīme bija arī studiju noslēguma eksāmena atzīmei, taču tas nebija noteicošais. Tā ir liela atšķirība no Latvijas, kur, lai iestātos rezidentūrā, tiek ņemta vērā vidējā atzīme, starptautiskās publikācijas, brīvprātīgais darbs un dalība studentu pulciņos. Turpretī Igaunijā galvenais bija iestāšanās tests un intervija. Valodas sertifikāts nebija nepieciešams, jo manas valodas prasmes novērtēja intervijas laikā.
Konkurence rezidentūrā ir atkarīga no gada. Piemēram, kad es stājos, bija divas gastroenteroloģijas vietas un tikai viens kandidāts – es. Latvijā tajā pašā gadā arī bija divas vietas, taču kandidātu skaits sasniedza, ja nemaldos, piecus vai vairāk. Nākamajā gadā Igaunijā uz divām vietām jau pieteicās pieci pretendenti, apliecinot, ka situācija var mainīties. Igaunijā lielāka konkurence novērojama ortopēdijas, dermatoloģijas, ķirurģijas un kardioloģijas rezidentūrā, kas, manuprāt, ir līdzīgi kā Latvijā.
Lūdzu, pastāstiet par savu rezidentūras plānu un iegūto pieredzi dažādās slimnīcās!
Visu rezidentu plāni ir līdzīgi. Pirmo gadu pavadīju Tallinā, apgūstot izvēles ciklus, tostarp trīs mēnešus gastroenteroloģijā. Otro un trešo gadu pavadīju Tartu, kur galvenokārt koncentrējos uz gastroenteroloģiju, papildus apgūstot patoloģiju, bērnu gastroenteroloģiju un radioloģiju. Ceturto gadu atkal pavadīju Tallinā, kur bija ķirurģijas, intensīvās terapijas un gastroenteroloģijas cikli.
Pieredze bija ļoti laba, jo strādāju gan Tartu Klīniskajā universitātes slimnīcā, gan visās trīs Tallinas slimnīcās. Tas ļāva iepazīties ar praktiski visiem Igaunijas gastroenterologiem, kuru skaits te ir mazāks nekā Latvijā. Lai gan Igaunijā ir gastroenterologu deficīts, gūtā pieredze ir fantastiska – iepazīsti kolēģus un redzi, kā strādā dažādas slimnīcas. Piemēram, Tartu nozīmīga tēma ir aknu transplantācija, jo šī ir vienīgā slimnīca Igaunijā, kur tā tiek regulāri veikta.
Mums nebija atsevišķa endoskopijas cikla, jo endoskopiju apmācības visu laiku notiek paralēli gastroenteroloģijas ciklam. Igaunijā ir standarts, ka rezidents gastroenteroloģijā veic endoskopijas jau no otrā gada, tāpēc atsevišķs endoskopijas cikls nav nepieciešams. Arī ķirurģijas cikla laikā veicām endoskopijas. Var teikt, ka visvienkāršākās endoskopijas (gastroskopija un kolonoskopija) rezidentūras laikā ir ļoti labi apgūstamas. Ja rezidentam ir padziļināta interese par sarežģītākām endoskopiskām procedūrām, piemēram, par endoskopisku retrogrādu holangiopankreatogrāfiju (ERCP), endoskopisku ultrasonogrāfiju vai lielāku polipu izgriešanu, tad to arī rezidentūras laikā var mācīties. Es arī pēdējā rezidentūras gadā mācījos ERCP, taču tā bija iespēja saprast, ka šis tomēr nav mans aicinājums. Nav jāzina un jāmāk pilnīgi viss – labāk specializēties tajā tēmā, kas interesē vairāk.
Vai jutāties pilnībā sagatavota darbam ar pacientiem pēc rezidentūras?
Protams, uzreiz pēc rezidentūras pabeigšanas ir uztraukums, kā es tikšu galā, vai esmu gatava. Bet patiesībā rezidentūras laiks ļoti neatšķiras no darba pēc tās, jo jūs strādājat tajā pašā slimnīcā, apkārt ir tie paši kolēģi, tie paši pacienti. Ja kaut ko neprotat vai nezināt, vienmēr var palūgt padomu vai palīdzību kolēģiem. Principā nekas būtiski nemainās, bet, protams, atbildība ir lielāka.
Kopumā varu teikt, ka esmu labi sagatavota. Pieredzes ir pietiekami, lai uzsāktu patstāvīgu darbu ar pacientiem, kuru ir ļoti daudz. Darbs ir intensīvs, jo pacienti ir arī ļoti dažādi. Rezidentūras laikā gandrīz katru dienu nākas lasīt vadlīnijas, mācīties un meklēt informāciju. Protams, vienmēr ir nedrošības sajūta par to, kā būs, kad sākšu ārstēt pacientus patstāvīgi, perfekti zināt visu arī nav iespējams, taču pamata bāze ir ļoti laba. Un pats galvenais – ir ļoti atsaucīgi kolēģi, kas nekad neatteiks palīdzību. Un tie nav tikai kolēģi, ar ko strādāju vienā kabinetā – varu piezvanīt uz Tartu, uz citu Tallinas slimnīcu. Mēs visi viens otru pazīstam, un tas dod drošības sajūtu. Kā man teica kāds kolēģis darbā: “Nav manu un tavu pacientu – ir mūsu pacienti.”
Vai rezidentūras laikā bija iespējas papildus apmācībām vai konferencēm?
Studiju laikā bija iespēja iepazīt dažādas slimnīcas. Rezidentūras pēdējā gadā man piedāvāja strādāt ambulatori ar gastroenteroloģijas profila pacientiem vienā no reģiona slimnīcām, pastrādāju arī kādā privātajā klīnikā. Tas deva jaunu pieredzi un iespēju salīdzināt darba specifiku dažādās iestādēs.
Mūsu rezidentūrā Igaunijā nenotika regulāras lekcijas, kā tas, iespējams, ir Latvijā. Mācāmies nepārtraukti darba laikā – mums regulāri notiek konsīliji, sanāksmes, kurās apspriežam pacientus, lasām vadlīnijas. Rezidentūras laikā piedalījos dažādos kursos, piemēram, Gastroenterologu vasaras skolā, kas notiek UEG (United European gastroenterology) ietvaros. Reizi rezidentūras laikā mums ir iespēja apmeklēt arī ECCO konferenci (European Crohn’s and Colitis Organisation) un tās ietvaros jauno gastroenterologu seminārus. Reizi gadā notiek Iekšķīgo slimību konference, lai pārrunātu biežākās saslimšanas, ar kurām nākas saskarties dežūru laikā, jo paralēli rezidentūrai veicam iekšķīgo slimību dežūras. Tāpat Gastroenterologu asociācijas sēdēs kolēģi iepazīstina ar aktualitātēm nozares attīstībā.
Pat ar šādu instrumentu rokās ir svarīgi saglabāt humora izjūtu. Selfijs ar kolēģiem ir tapis ar kolonoskopu.
Ko varētu piebilst par Igaunijas rezidentūras kvalitātes standartiem?
Igaunijas rezidentūrā atbilstoši “Zilajai grāmatai” (“The Blue Book”) gastroenterologi apgūst ne tikai kuņģa un zarnu trakta slimību ārstēšanu, bet arī ar aknu, aizkuņģa dziedzera un žultspūšļa slimības, ārstē arī vīrushepatītus. Gastroenterologi var vairāk specializēties hepatoloģijā vai citās apakšnozarēs, taču katram gastroenterologam vajadzētu pārzināt arī aknu, aizkuņģa dziedzera un žultsceļu slimības, kas ir Eiropas standarts.
Bieži vien žultsceļu un aizkuņģa dziedzera slimību ārstēšanai ir nepieciešamas tieši endoskopiskās manipulācijas, piemēram, žultsakmeņu izņemšana no kopējā žultsvada vai aizkuņģa dziedzera cistu drenāža. Šīs procedūras Igaunijā pārsvarā veic gastroenterologi, bet ir arī ķirurgi, kas ir apguvuši, piemēram, ERCP.
Kāda ir mentora loma rezidentūrā?
Tā ir ļoti nozīmīga jau no paša pirmā gada. Protams, visu viņš dara kopā ar vadītāju jeb mentoru, piemēram, iepazīstas ar pacientu, izstrādā terapijas un diagnostikas plānu un tad apspriež to, lai ko uzlabotu vai mainītu. Tā ir ļoti vērtīga pieredze, jo rezidents, būdams jauns, nezina tik daudz, cik pieredzējuši ārsti. Katrā ciklā ir cits vadītājs, līdz ar to paplašinās kontakti un komunikācija ar kolēģiem. Ja ir kādas problēmas vai ja ko neprotat, vienmēr saņemsiet palīdzību. Jūs nekad nepaliekat viens pats.
Kādas ir galvenās atšķirības starp rezidentūru Latvijā un Igaunijā?
Lielākās atšķirības starp Latviju un Igauniju gastroenteroloģijas rezidentūrā būtu šādas.
- Igaunijā endoskopijas tiek veiktas paralēli gastroenteroloģijas ciklam jau no otrā gada, kas nodrošina lielisku papildu pieredzi. Pacientu lielā skaita dēļ Igaunijā rezidenti veic ievērojami vairāk endoskopiju, nekā noteikts “Zilajā grāmatā”, kas nodrošina nepārtrauktu zināšanu pielietošanu praksē. Manuprāt, katram gastroenterologam, pabeidzot rezidentūru, būtu jāprot veikt gastroskopiju un kolonoskopiju. Tādējādi, veicot endoskopijas saviem pacientiem, arī atvieglojam darbu paši sev, jo varam labāk izveidot tālākās ārstēšanas plānu.
- Gastroenteroloģijas rezidenti Igaunijā apgūst arī aknu, aizkuņģa dziedzera un žultsceļu slimību ārstēšanu.
- Igaunijā rezidentiem ir pilnas darba dienas no plkst. 8.00 līdz 16.00. Latvijā ciklu garumi un dienas grafiki, cik zinu, var būt mainīgi, tāpēc rezidenti bieži strādā vairākās darbavietās, kas Igaunijā būtu grūti iespējams.
- Mācības rezidentūrā Igaunijā ilgst četrus gadus, Latvijā – piecus.
- Igaunijā rezidenti strādā nodaļā un nevada paralēli lekcijas vai nodarbības studentiem.
- Rezidentūras laikā ir nepieciešams strādāt visās lielākajās Igaunijas slimnīcās, kas atrodas Tartu un Tallinā.
- Igaunijā ir arī iespēja papildus mācīties dažādas specifiskas procedūras: ERCP, endoskopisko ultrasonogrāfiju, sarežģītākas polipu izgriešanas metodes, neatliekamās endoskopijas u. tml.
Vēl viens atklājums man bija par atšķirīgo 6. studiju gadu. Latvijā savulaik, kad es vēl biju studente, 6. gads bija līdzīgs pārējiem, ar nelielu praksi. Savukārt Igaunijā viss 6. gads ir tīra prakse – studenti fiziski atrodas slimnīcā, strādājot līdzīgi kā ārsti vai rezidenti. Tas ir liels bonuss, jo ļoti labi sagatavo rezidentūrai. Igaunijas pēdējā gada studenti, manuprāt, bija pat labāk sagatavoti par mani, kad iestājos rezidentūrā, jo viņiem tikko bija beigusies intensīva prakse.
Vai ir iespējas piedalīties apmaiņas programmās vai starptautiskās konferencēs?
Universitātes laikā man bija iespēja piedalīties apmaiņas programmās. Ar Latvijas Medicīnas studentu asociācijas (LaMSA) palīdzību es devos apmaiņas braucienā uz Horvātiju, kur mēnesi pavadīju Rijekas slimnīcas gastroenteroloģijas nodaļā. Savukārt, izmantojot Latvijas ārstu un zobārstu apvienības piešķirto stipendiju, man bija iespēja aizbraukt uz Templas pilsētu Teksasas štatā, ASV, kur desmit dienas pavadīju “Baylor Scott and White” slimnīcas gastroenteroloģijas nodaļā, mācoties un praktizējoties.
Šī gada jūnija sākumā Tallinā notika “75. ECCO Educational Workshop”, kur piedalījās kolēģi no visām Baltijas valstīm. Tēma bija iekaisīgas zarnu slimības, kas ir ļoti aktuāla gastroenteroloģijā, jo šobrīd šādu pacientu ir daudz. Tā ir hroniska slimība ar dažādām terapijas iespējām, taču izmeklēšana un ārstēšana var būt diezgan sarežģīta.
Bija ļoti interesanti dzirdēt kolēģu pieredzi par to, kā šīs slimības ārstē Latvijā un Lietuvā. Igaunija un Lietuva, iespējams, ir soli priekšā šo slimību ārstēšanā, jo terapija ir vairāk un ātrāk pieejama. Bija ļoti interesanti redzēt šīs atšķirības un diskutēt ar kolēģiem. Piemēram, bioloģisko preparātu nozīmēšana Igaunijā ir ļoti vienkārša un ātra – gastroenterologi jebkurā mirklī un vietā var sasaukt konsīliju un ātri izlemt par zāļu nozīmēšanu. Esam uzsākuši mācīties intestinālo ultrasonogrāfiju, kas lieliski papildina iekaisīgu zarnu slimību pacientu monitorēšanu, un man ir prieks, ka Igaunijā šajā ziņā virzāmies diezgan ātri un labi uz priekšu.
Kopā ar kolēģiem slimnīcā
Igaunijas rezidenti nedodas apmaiņas braucienos pārāk bieži, jo darba pieredze tepat, uz vietas, ir visaptveroša un ļoti laba. Man pašai pieredze Igaunijā liekas kā garš apmaiņas un pieredzes brauciens.
Cik svarīga ir sadarbība ar kolēģiem, arī Latvijā?
Esmu tai ļoti atvērta. Man ir svarīgi uzturēt šos kontaktus ar viņiem, jo nekad neaizmirsīšu Latviju un Latvijas kolēģus. Prieks, ja arī man kādreiz kāds piezvana un prasa padomu, esmu zvanījusi arī kolēģiem uz Latviju. Šī kontaktu uzturēšana ir ārkārtīgi vērtīga, jo mēs nedzīvojam tikai savā nodaļā vai slimnīcā. Piemēram, pirms divām nedēļām ciemojos GASTRO CENTRĀ, kur vairāk iepazinos ar kolēģiem, skatījos, kā tiek veiktas endoskopijas. Tāpat arī Latvijas kolēģi ir braukuši pie mums. Tas ir ļoti vērtīgi, un tā vajadzētu darīt biežāk – šādi sadarboties, redzēt un gūt pieredzi citur.
Mums Igaunijā ir izveidojies arī savs jauno gastroenterologu “čatiņš”, kur mēs apspriežamies un dalāmies ar padomu, mācāmies “šeit un tagad”.
Esmu ļoti priecīga par ceļu, ko esmu izvēlējusies. Jo, kā jau teicu, gastroenteroloģija ir ļoti plaša un tik interesanta, un es to pilnībā izbaudu! Jā, darba ir daudz, tas nav viegls, bet ļoti interesants.
Linda Anarkulova par rezidentūras izaicinājumiem un iespējām Latvijā
Rezidentūra ir viens no nozīmīgākajiem posmiem ārsta profesionālajā izaugsmē – laiks, kad teorētiskās zināšanas pārtop praktiskās iemaņās un topošais ārsts kļūst par pilnvērtīgu veselības aprūpes profesionāli. Latvijā rezidentūras sistēma turpina attīstīties, un jaunajiem ārstiem joprojām nākas saskarties gan ar iespējām, gan izaicinājumiem. Par to, kāda ir ikdiena rezidentūrā, kādas ir Latvijas priekšrocības un trūkumi salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm, kādu lomu spēlē mentori, pieredzē dalās Linda Anarkulova, gastroloģijas rezidente GASTRO CENTRĀ.
Kā kopumā vērtējat medicīnas studiju programmas kvalitāti Latvijā, un cik lielā mērā tā atbilst starptautiskiem standartiem?
Latvijā rezidentūru gastroenteroloģijā iespējams apgūt Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē. Turklāt katrs rezidents ir piesaistīts konkrētai studiju bāzei. Iepriekš tā bija viena no universitātes slimnīcām – Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca vai Rīgas Austrumu Klīniskā universitātes slimnīca, taču šobrīd kā studiju bāzi iespējams izvēlēties arī citas ārstniecības iestādes, piemēram, GASTRO CENTRU. Svarīgi pieminēt, ka rezidenti nereti rotē starp iepriekš minētajām ārstniecības iestādēm, kas dod gan stacionārā, gan ambulatorā darba pieredzi, tādējādi sagatavojot augsta līmeņa jaunos speciālistus gastroenteroloģijā.
Kādi bija galvenie uzņemšanas kritēriji, cik liela bija konkurence, salīdzinot ar citām populārām studiju programmām?
Linda Anarkulova
Latvijā rezidentūras konkurss uz gastroenteroloģijas vietām ir gana liels – parasti tiek piedāvātas vien dažas rezidentūras vietas, taču pretendentu ir krietni vairāk. Tā, piemēram, šim gadam indikatīvi norādīta viena gastroenteroloģijas rezidentūras vieta. Iespēju studēt rezidentūrā gastroenteroloģijā nodrošina intervija, kurā piedalās nozares pārstāvji, kā arī jau iepriekš paveiktais studiju laikā – sekmes, voluntēšana, zinātniskā darbība, dalība studentu zinātniskajos pulciņos.
Cik daudz prakses iespēju Jums bija studiju laikā, un vai to bija pietiekami, lai sagatavotu darbam ar pacientiem?
Latvijā gastroenteroloģijas rezidentūra ilgst piecus gadus pilnu darba laiku – no plkst. 8.00 līdz 16.00. Pirmie divi gadi tiek pavadīti rotācijās dažādās iekšķīgo slimību nodaļās (piemēram, kardioloģijas, pneimonoloģijas, nefroloģijas nodaļā), neatliekamās medicīnas centrā, kas dod plašāku ieskatu ne tikai gastroenteroloģijā, bet arī citās nozarēs, lai varētu pacientu “saskatīt” arī no citiem aspektiem. Tāpat ir obligātās dežūras. Atlikušos trīs gadus ir rotācijas tieši gastroenteroloģijā, kas ietver gan ciklus gastroenteroloģijas nodaļā, gan endoskopisko procedūru apgūšanu.
Kā Jūs novērtētu studiju laikā pieejamos resursus un atbalstu no universitātes?
Rezidentūras laikā ir pieejami gan elektroniski mācību materiāli, gan simulācijas, taču visvērīgāko pieredzi dod tieši darbs ar pacientiem pieredzējušu ārstu uzraudzībā gan gastroenteroloģijas nodaļā, gan apgūstot endoskopijas. Tāpat universitāte nodrošina piekļuvi plašam e-resursu spektram, kur iespējams iepazīties ar aktualitātēm gastroenteroloģijā.
Kāda ir apmācības kvalitāte rezidentūras laikā, un cik svarīga ir mentoru loma Jūsu apmācībā?
Apmācību kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no paša rezidenta ieinteresētības gūt maksimālo labumu no attiecīgā rezidentūras cikla. Tomēr ne mazāk nozīmīga ir mentora loma — ir svarīgi, lai mentoram būtu vēlme apmācīt rezidentu un nodot savu pieredzi. Esmu pateicīga, ka manā rezidentūras ceļā ir bijuši tikai vislabākie mentori. Katrs no viņiem ir “dedzis” par medicīnu un gastroenteroloģiju, tādējādi nododot man ne tikai zināšanas, bet arī daļu no savas degsmes. Ikdienā gan stacionārā, gan ambulatori strādājam visai patstāvīgi, taču katrā jautājumā ir iespēja konsultēties ar mentoru.
Kādas, Jūsuprāt, ir galvenās atšķirības rezidentūras sistēmā starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, un kurās jomās Baltijas valstis varētu mācīties cita no citas?
Komunicējot ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas, ir zināms, ka rezidentūras programmas gastroenteroloģijā starp valstīm nedaudz atšķiras. Tā, piemēram, Lietuvā rezidentūra gastroenteroloģijā ilgst sešus gadus, Latvijā – piecus, savukārt Igaunijā – četrus. Tāpat ir atšķirīgs ciklu sadalījums, piemēram, kaimiņvalstīs iekšķīgo slimību cikli ir īsāki. Igaunijā endoskopiju cikls norit paralēli darbam nodaļā, tikmēr Latvijā, apgūstot endoskopijas, paralēls darbs nodaļā netiek veikts.
Kādi ir galvenie izaicinājumi vai trūkumi, ar kuriem mūsu jaunie ārsti saskaras studiju, apmācību vai rezidentūras laikā?
Izaicinājums, ar kuru Latvijā plaši saskaras gastroenteroloģijas rezidenti, ir speciālistu trūkums valstī. Gastroenteroloģijas rezidentūru var apgūt tikai divās universitātes slimnīcās, kā arī GASTRO CENTRĀ. Būtiski apzināties, ka katra no iestādēm dod cita veida pieredzi, kas, manuprāt, ir nepieciešama katram gastroenterologam, jo gastroenteroloģiskie pacienti stacionārā un ambulatori ļoti atšķiras, taču ne visiem jaunajiem speciālistiem ir iespēja sevi pilnveidot gan ambulatorā iestādē, gan stacionārā. Turklāt Latvijā gastroenterologi lielākoties ir plaša profila, kamēr citās valstīs biežāk specializējas kādā no virzieniem, piemēram, iekaisīgās zarnu slimībās, hepatoloģijā u. c. Iespēja jau studiju laikā jau tikt ievirzītam sevi interesējošā virzienā būtu ļoti vērtīga. Tāpat liels mīnuss ir tas, ka gastroenterologs nevar saņemt USG metodes sertifikātu, pabeidzot rezidentūru, kā tas notiek citās valstīs.
Vai jaunie ārsti dodas strādāt uz citām Baltijas valstīm vai ārpus tām?
Savā paziņu lokā zinu vienu ārsti, kura rezidentūru gastroenteroloģijā apguvusi Igaunijā – daktere Helēna Tammela, kura nesen arī viesojās GASTRO CENTRĀ un dalījās ar savu rezidentūras un darba pieredzi Tartu un Tallinā. Domāju, tas ir lieliski, ka pēc medicīnas studiju absolvēšanas, katrs ārsts var iepazīties ar rezidentūras iespējām un programmu kaimiņvalstīs un, ja tā ir vilinoša, to apgūt arī, piemēram, Igaunijā.
Ko vajadzētu uzlabot Latvijas medicīnas izglītības un apmācības sistēmā, lai tā kļūtu efektīvāka un pievilcīgāka jaunajiem ārstiem?
Iepazīstoties ar apmācības iespējām citās Baltijas valstīs, ir vilinoši rezidentūras laikā apgūt ultrasonogrāfiju un pielietot to ikdienas praksē arī pēc gastroenterologa sertifikāta iegūšanas. Latvijā gastroenteroloģijas rezidentiem ir iespēja apgūt ultrasonogrāfiju, veicot izmeklējumus saviem pacientiem gan stacionārā, gan ambulatori, jo tehniskais nodrošinājums ir pieejams. Tas tomēr nedod metodes sertifikātu – to iespējams iegūt, tikai apgūstot šo metodi pie radiologiem, kas prasa papildu finansējumu no saviem līdzekļiem. Radioloģijas cikls gastroenteroloģijas rezidentiem šobrīd ilgst divas nedēļas, kas nodrošina tikai virspusēju ieskatu visās radioloģijas metodēs. Tomēr ir zināms, ka šo ciklu ir plānots pagarināt.
Vai rezidents Latvijā var justies pilnībā sagatavots neatkarīgai praksei?
Pēc rezidentūras esam pilnībā sagatavoti patstāvīgam darbam, tomēr ir patīkami apzināties, ka apkārt ir izpalīdzīgi kolēģi, kas sniedz padomu. Turklāt, piemēram, GASTRO CENTRĀ reizi nedēļā darba dienas sākumā ir atvēlēts laiks ārstu konsīlijam, kurā savus klīniskos gadījumus var prezentēt gan rezidenti, gan sertificēti ārsti. Tas ir pamācoši pārējiem kolēģiem un ļauj uzkrāt pieredzi arī rezidentiem.
Trīs valstis – trīs ceļi, viena profesija
Gastroenteroloģijas rezidentūra Latvijā, Lietuvā un Igaunijā atšķiras pēc struktūras, uzsvariem un organizatoriskajiem risinājumiem, tomēr visās trīs valstīs redzams vienots mērķis — izaudzināt kompetentus un starptautiski konkurētspējīgus speciālistus.
Latvijā akcentēta praktiskā pieredze dažādās ārstniecības iestādēs un mentoru loma, kas veido personisku un profesionālu pamatu topošajiem gastroenterologiem.
Igaunijā rezidentūra vairāk līdzinās pilna laika darbam, kur rezidentiem uzticas un viņi jau no agrīna posma tiek iesaistīti reālā klīniskā praksē, tostarp endoskopiju veikšanā.
Savukārt Lietuvā izceļas sistēmiska un digitāli vadīta pieeja, kurā integrēta EPA (Uzticama profesionālā darbība) koncepcija, kas soli pa solim attīsta klīniskās prasmes.
Katra valsts piedāvā unikālu pieredzi un risinājumus — Latvija var ieviest strukturētāku progresijas kontroli, Igaunija – iedvesmot ar uz pacientu orientētu darba kultūru, bet Lietuva demonstrē, kā digitālā dokumentācija un apmācību kvalitātes kontrole var pacelt izglītības līmeni. Visās valstīs redzama vēlme pēc mūsdienīgas un ilgtspējīgas medicīniskās izglītības, kur kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti.
Neatkarīgi no robežām vai valodas jaunos gastroenterologus vieno kopīgs aicinājums, entuziasms un vēlme palīdzēt pacientiem risināt vienu no sarežģītākajiem medicīnas nozares izaicinājumiem — uzlabot gremošanas sistēmas veselību.