Ceļā uz efektīvu un pieejamu gastroenteroloģisko aprūpi Latvijā: Eiropas pieredzes mācības
Ansis Grantiņš,
GASTRO CENTRA valdes loceklis
Gastroenteroloģijas joma Latvijā, īpaši gastrointestinālo endoskopiju pieejamība, pēdējos gados kļuvusi par aizvien aktuālāku tematu. Ilgas rindas uz kolonoskopijām, nevienlīdzīga pakalpojumu pieejamība reģionos un vienotu, starptautiskās vadlīnijās noteiktu nozares kvalitātes kritēriju trūkums iezīmē acīmredzamas iespējas sistēmas pilnveidei. Salīdzinošs deviņu Eiropas valstu (no Baltijas līdz Ziemeļeiropai un Rietumeiropai) pieredzes pētījums piedāvā vērtīgus risinājumus, kurus Latvija varētu integrēt.
Universāla aprūpe – atšķirīgas līdzmaksājumu stratēģijas
Visās analizētajās valstīs gastroenteroloģijas pamatpakalpojumi (gastroskopijas, kolonoskopijas, konsultācijas un stacionārā ārstēšana) tiek finansēti no valsts budžeta vai obligātās apdrošināšanas. Tomēr līdzmaksājumu organizācijas pieeja būtiski atšķiras.
Piemēram, Dānijā un Vācijā ārstēšana ir praktiski bez maksas, jo pacientam nav jāsedz izmaksas par konsultācijām vai procedūrām. Savukārt Somijā un Norvēģijā tiek piemēroti fiksēti līdzmaksājumi ar noteiktiem gada griestiem (attiecīgi aptuveni 683 eiro un 230 eiro), pēc kuru sasniegšanas visi turpmākie pakalpojumi kļūst bezmaksas. Francijā un Nīderlandē daļa izmaksu tiek segta no obligātās apdrošināšanas, bet atlikusī daļa – no brīvprātīgās papildu apdrošināšanas vai paša pacienta līdzekļiem.
Latvijā pacienta līdzmaksājumi valsts apmaksāto pakalpojumu gadījumā ir relatīvi zemi (4-7 eiro robežās par vienu konsultāciju vai procedūru), pie tam ir plašs no līdzmaksājumiem atbrīvoto personu loks. Vienlaicīgi rindas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem veicina situāciju, kad persona, nevēloties gaidīt rindu, apmaksā pakalpojumu pilnā apmērā.
Šis modelis rada finansiālas barjeras, kas atsevišķos gadījumos var būt šķērslis pacientu savlaicīgai izmeklēšanai un ārstēšanai.
Gaidīšanas laika garantijas teorijā un praksē
Savlaicīga piekļuve pakalpojumiem ir tikpat būtiska kā to finansējums. Vairums valstu ir ieviesušas normatīvi noteiktas gaidīšanas laika garantijas. Zviedrijā darbojas tā sauktais “0-7-90-90” princips, kas paredz, ka no pirmās saziņas ar ārstu līdz ārstēšanas uzsākšanai nedrīkst paiet vairāk par 180 dienām. Igaunijā noteikts sešu nedēļu limits speciālista konsultācijai un līdz astoņiem mēnešiem – plānveida ārstēšanai. Norvēģijā termiņi tiek individuāli noteikti atkarībā no steidzamības. Ja ārstniecības iestāde nespēj tos ievērot, iesaistās HELFO (Norvēģijas Veselības ekonomikas pārvalde, kas atbild par dažādiem veselības aprūpes finansēšanas un pacientu tiesību īstenošanas mehānismiem) un nodrošina ārstēšanu citā iestādē.
Lai arī Latvijā ir atsevišķa rinda zaļā un dzeltenā koridora pacientiem (pacientiem ar aizdomām par onkoloģisku saslimšanu vai atkārtotu onkoloģisku saslimšanu), kā arī kolorektālā vēža skrīninga pacientiem, pārējām pacientu grupām šādas gaidīšanas laika garantijas nav noteiktas. Citu valstu pieredze apliecina, ka pacientu skrīnēšana medicīnisku simptomu dēļ, kā arī mehānismi, kas ļauj pacientam vērsties citā valsts vai pat privātajā sektorā ar valsts finansējumu, būtiski uzlabo pakalpojumu pieejamību un sabiedrības uzticēšanos. GASTRO CENTRS sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu un daudziem partneriem pašlaik realizē Atjaunošanas un noturības finanšu instrumenta projektu “GastroTech”, kura mērķis ir izveidot digitālu, uz simptomu analīzi vērstu pacientu nosūtījumu uz endoskopijām. Projekta rezultātu ieviešana valsts līmenī ļautu būtiski uzlabot gaidīšanas laiku.
Kvalitātes uzraudzība: no kvantitātes uz rezultātiem
Kvalitātes rādītāji ir kļuvuši par obligātu standartu Eiropas medicīnas praksē. Zviedrijā, piemēram, tiek uzskaitīti un publiskoti detalizēti endoskopijas indikatori, tostarp ADR (adenomu noteikšanas rādītājs), komplikāciju biežums un procedūras pilnīgums.
Vācijā ārstniecības iestādēm tiek noteikts minimālais gadījumu skaits konkrētām procedūrām, lai tās saglabātu valsts finansējumu. Savukārt Nīderlandē kvalitātes nodrošināšanai tiek izmantoti kvalitātes reģistri un neatkarīgas akreditācijas iestādes.
Somijā, Zviedrijā un Dānijā sarežģītākie gastroenteroloģiskie pakalpojumi tiek sniegti specializētos reģionālajos centros, kur pieejams augsti kvalificēts personāls un moderns aprīkojums. Šāda pakalpojumu koncentrācija ne tikai uzlabo procedūru kvalitāti, bet arī optimizē izmaksas.
Latvijā ir ieteicams attīstīt līdzīgu pieeju, veidojot spēcīgus nacionālos endoskopiju centrus, kuros ambulatori pieejams plašs, tai skaitā vissarežģītāko endoskopiju spektrs, kā arī reģionālos endoskopijas centrus, kur pieejamas kvalitatīvas standarta diagnostiskās un terapeitiskās procedūras. Šādi centri ļautu racionālāk izmantot gan aparatūru, gan cilvēkresursus.
Pakalpojumu koncentrācija kā efektivitātes un pieejamības stūrakmens
Tendence centralizēt specializētos medicīnas pakalpojumus ir raksturīga visām analizētajām valstīm. Somija, Dānija un Zviedrija ir reorganizējušas savus slimnīcu tīklus, veidojot kompetences centrus sarežģītām endoskopiskajām procedūrām, kamēr rutīnas procedūras tiek veiktas reģionos. Latvijā ir nepieciešams attīstīt reģionālos endoskopijas centrus, kas apvieno augstas kvalitātes aprīkojumu un speciālistu kapacitāti. Šādi sadarbības modeļi jau pastāv, piemēram, GASTRO CENTRS sniedz endoskopijas pakalpojumus Jēkabpils un Preiļu slimnīcās. Šāds modelis būtiski samazina pacientu ceļošanas nepieciešamību un nodrošina augstāku pakalpojumu kvalitāti. Vienlaicīgi sarežģītās endoskopijas jākoncentrē Rīgā, maksimāli tās veicot ambulatori un tikai gadījumos, kad tas nav iespējams, stacionārā.
Stratēģiska izvēle ir efektivitāte esošo resursu ietvaros
Lai gan daudzi no iepriekš minētajiem risinājumiem prasa papildu finansējumu, virkne iniciatīvu ir īstenojamas esošo resursu ietvaros. Piemēram, mobilo ārstu brigāžu izveide sadarbībā ar reģionālajām slimnīcām, ko jau praktizē atsevišķas specializētās klīnikas Latvijā, vai elektroniski algoritmi, kas palīdz ģimenes ārstiem precīzāk virzīt pacientus uz endoskopiskajām procedūrām, var tikt ieviesti tuvākajā laikā. Latvijā šāda kvalitātes rādītāju sistēma jau ir izstrādes stadijā. Iepriekš jau minētais projekts “GastroTech” paredz digitālu kvalitātes datu ievākšanu un algoritmizāciju, un šī procesa paātrināšana ir kritiski svarīga. Bez šādiem rādītājiem nav iespējams nodrošināt vienmērīgu pakalpojumu kvalitāti visā valstī.
Latvijai ir unikāla iespēja nevis censties nodrošināt “pa druskai visur”, bet gan mērķtiecīgi koncentrēt endoskopijas pakalpojumus efektīvos centros, būtiski uzlabot kvalitātes uzraudzību, noteikt minimālos procedūru apjomus, ieviest gaidīšanas laika garantijas un pacientu līdzmaksājumu griestus. Citu valstu pieredze pārliecinoši demonstrē, ka ar efektīvu pārvaldību un stingru politisko gribu ir iespējams panākt vienlaikus augstāku kvalitāti, ātrāku pieejamību un lielāku sabiedrības apmierinātību pat bez būtiska papildu finansējuma. Gastroenteroloģijas jomā tas tieši nozīmē agrīni diagnosticētu vēzi, samazinātu komplikāciju skaitu un, kas vissvarīgāk, – glābtas dzīvības.