Kolonoskopijas komplikācijas
Danute Ražuka–Ebela,
GASTRO CENTRA gastroenteroloģe,
ārste–endoskopiste
Kolonoskopijā komplikācijas var iedalīt kā saistītas ar gatavošanās procesu, sedāciju, vai pašu kolonoskopiju, kur komplikācijas var būt gan saistītas ar polipektomiju, gan nesaistītas ar to.
Ar pašu kolonoskopiju saistītās komplikācijas ir asiņošana un zarnas perforācija. Kā ļoti retas var minēt postpolipektomijas sindromu, infekcijas un gāzes uzsprāgšanu.
Asiņošana kā komplikācija galvenokārt sastopama pie polipektomijām, tā var būt gan tūlītēja (procedūras laikā), gan novēlota. Novēlota asiņošana parasti tiek novērota 5–7 dienu laikā, bet ir gadījumi, kad tā notikusi līdz pat 30 dienu laikā pēc polipektomijas.
Asiņošana pēc diagnostiskas kolonoskopijas, kuras laikā netiek veikta polipektomija, ir sastopama ļoti reti, bet, ja tomēr notiek, tad tā parasti saistīta ar nobioptētu asinsvadu vai pacientam esošu koagulopātiju, kā arī citiem asinsreces traucējumiem.
No statistiskā aspekta pētījumos norādītas dažādas sastopamības, bet pārsvarā, skatot visas kolonoskopijas kopā, asiņošana tiek novērota 1 līdz 6 gadījumos, skaitot uz 1000 kolonoskopijām, tātad – 0,1–0,6% gadījumu, bet atsevišķos pētījumos minēts, ka reģistrēto gadījumu skaits ir līdz pat 6,1%. Jāpiemin, ka lielā statistika ne vienmēr izdala diagnostiskās kolonoskopijas no terapeitiskajām, kuru laikā tiek veiktas polipektomijas. Ja izdala atsevišķi tikai diagnostiskās kolonoskopijas, tad procents ir mazāks par 0,03%. Savukārt, ja salīdzinām dažādu kolonoskopiju veidus, tad skrīninga kolonoskopijām tiek rēķināts 2,1 gadījums uz 1000 kolonoskopijām, kamēr polipektomijai šis skaits ir ievērojami lielāks – 8,7 asiņošanas gadījumi uz 1000 veiktajām procedūrām.
Asiņošana, kas saistīta ar polipektomiju
Asiņošanas iespējamību ietekmē pacienta lielāks vecums, kardiovaskulārās slimības, hroniskas asinsvadu slimības, asinsreces traucējumi, koagulopātijas. Ar polipiem saistītie riska faktori ir polipa izmērs, polipa morfoloģija, polipa histoloģija, noņemto polipu skaits, striktūru diatācijas un endoskopiskas gļotādas rezekcijas (EMR) veikšana.
Ar procedūru saistītie asiņošanas riska faktori – griešanas uzstādījumi, zarnas sagatavošana, endoskopista pieredze, neparedzēta polipektomija ar “auksto” cilpu (kad bija iecerēts ar “karsto”), rezekcijas metode un profilaktiskā hemostāze. Ja asiņošanas vietu endoskopistam neizdodas atrast, jo to ietekmē, piemēram, zarnas netīrība, vai citu iemeslu dēļ asiņošanu neizdodas apturēt endoskopiski, neatliek nekas cits, kā veikt datortomogrāfijas angiogrāfiju, novēršot asiņošanu ar angiogrāfisku embolizāciju vai ķirurģisku ārstēšanu.
Savukārt, runājot par asiņošanas novēršanu jeb profilaksi, jāņem vērā vairāki būtiski aspekti. Vispirms jau tā ir pacienta sagatavošana – zarnu tīrīšana, laicīga antikoagulantu atcelšana. Ļoti svarīga ir procedūrā izmantotā tehnika, jaunāko starptautisko rekomendāciju ievērošana.
Zarnas perforācija
Perforācijas var notikt mehāniska spiediena rezultātā no endoskopa pret zarnas sieniņu, visbiežāk rektosigmoidāli vai esošas striktūras apvidū. Iespējams arī barotraumas mehānisms, kad spiediens resnajā zarnā procedūras laikā rada tās bojājumu, un tipiskākā perforācijas vieta šajā gadījumā ir aklās zarnas kupols. Bieži polipektomijas laikā tiek izmantota strāva, kas var palielināt perforācijas risku.
Apskatot statistiku lielajos pētījumos, perforācijas sastopamība ir līdz 0,3%, bet visbiežāk zem 0,1%. Perforācijas risks ir atkarīgs no kolonoskopijas veida, piemēram, skrīningā risks ir no 0,01–0,1%, savukārt stenta ievietošanas laikā – līdz 4%.
Biežākās sūdzības pēc procedūras perforācijas gadījumā ir sāpes vēderā. Retāk – paaugstināta temperatūra, slikta dūša, vemšana, elpas trūkums, sāpes krūtīs, sāpes lāpstiņu apvidū un kaklā. Simptomi var būt atipiski un mazāk izteikti, tas ir atkarīgs no perforācijas vietas, zarnas tīrības pakāpes, dzimuma un vecuma. Pie pamatotām aizdomām par zarnu perforāciju būtu jāveic datortomogrāfija.
Perforācijas gadījumā vienmēr nepieciešama ķirurga konsultācija, tiek nozīmēta antibakteriāla terapija. Savukārt tas, vai ārstēšanu iespējams veikt endoskopiski, ir atkarīgs no perforācijas izmēra, vietas, pieejamības, pārskata un resnās zarnas tīrības pakāpes, pacienta veselības stāvokļa un pilnīgi noteikti – endoskopista pieredzes un spējām. Gadījumos, kad ir iespējama endoskopiska terapija, ir 3 perforācijas terapijas veidi – divu veidu klipši un endoskopisku šuvju uzlikšana.
Galvenokārt perforācijas risku samazina pareiza polipektomijas tehnikas izmantošana, jo īpaši plakanu polipu pacelšana pirms rezekcijas, izvairīšanās no dilatācijas, ja ir izteikts iekaisums, piesardzīga zarnas uzpūšana, kā arī svarīga ir kolonoskopijas kvalitāte un tehnika.
Postpolipektomijas (elektrokoagulācijas) sindroms
Pēc pētījumiem šis sindroms ir sastopams 0,07%–1,0% gadījumu. Sastopamība ir ļoti reta, tāpēc arī statistikas datu ir maz. Sindroma rašanās mehānisms: pielietojot elektrokoagulācijas strāvu polipektomijas laikā, attīstās zarnas sieniņas bojājumi, notiek tauku slāņa apdegums un tā rezultātā izveidojas fokāls peritonīts bez perforācijas.
Visbiežāk pacienti sūdzas no pirmās līdz piektajai dienai pēc polipektomijas. Biežāk sastopamās sūdzības: sāpes vēderā, paaugstināta temperatūra, palpatori lokāli jūtīgs vēders un asins ainā leikocitoze. Veicot datortomogrāfiju, ir novērojams fokāls zarnu sieniņas sabiezējums ar apkārtējo taukaudu infiltrāciju, bet nav gaisa ārpus zarnas lūmena. Terapijā iesaka izmantot intravenozu hidratāciju un antibakteriālu terapiju. Atkarībā no sūdzību smaguma pacientam iespējams jāievēro nulles diēta. Ja simptomi ir maz izteikti, tad caurspīdīgu šķidrumu lietošana ir pieļaujama.
