Medicīnas rotas ārsta palīgs Jānis Grigalis: divas pasaules, viena misija
Mediķis militārajā dienestā ir vairāk nekā tikai profesija. Tā ir izvēle dzīvot dinamiskā, izaicinājumu pilnā vidē, kur katrs brīdis var prasīt spēju glābt dzīvību gan kaujas laukā, gan civilā vidē. Šis ir stāsts par Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes Kaujas nodrošinājuma bataljona Medicīnas rotas ārsta palīga Jāņa Grigaļa ceļu no pirmajām gaitām Zemessardzē līdz profesionālajai karjerai militārajā medicīnā un neatliekamās palīdzības dienestā. Par to, kā divas pasaules – militārā un civilā medicīna – savijas vienā misijā, kur vissvarīgākais vienmēr ir pacients, un nav svarīgi, vai viņš ir karavīra formā, vai nav.
Glābt, palīdzēt, kalpot: dzīve starp debesīm, zemi un medicīnu
Jau vidusskolā man bija skaidrs, ka nekad nesēdēšu birojā pie datora vai papīriem, bet darīšu kaut ko interesantāku. Par medicīnu gan nedomāju, lai arī mana mamma ir neatliekamās medicīnas ārste, toties jau kopš bērnības interesējos par militāro jomu. Biju Zemessardzē, vēlāk iestājos profesionālajā dienestā – Štāba bataljonā. Tas bija interesanti, bet sapratu, ka gribas ko aizraujošāku. Nejauši uzzināju par gaisa spēku glābējiem dienestu. Nodibināju ar viņiem kontaktus. Pēc diviem gadiem mani uzaicināja uz atlasi, ko veiksmīgi izturēju un tiku uzņemts aviācijas eskadriļā. Turpmāko gadu pavadīju pamatapmācībās, lai kļūtu par glābēju un varētu lidot apkalpes sastāvā, un sākās ļoti interesants dienests saliedētā komandā. Šajā laikā sanāca daudz paceļot, pabūt Amerikā, mācīties valodas, pabeigt dažādas skolas, sākot no Airborn, Jumpmaster līdz Rescue swimmers. Sāku vairāk specializēties arī medicīnā, pabeidzot School of Aerospace Medicine. Aviācijas eskadriļā atbildēju par medicīnas ekipējumu un sadarbību NMPD. Bija kopīgas apmācības gan pie mums, gan pie viņiem, kopīgi uzdevumi, pārvedot ļoti smagus pacientus no reģionālajām slimnīcām uz Rīgu vai evakuējot cilvēkus no grūti aizsniedzamām vietām.
Jānis Grigalis
Ar laiku sapratu, ka tieši medicīna mani interesē visvairāk. Latvijā reālākā iespēja bija mācīties par ārsta palīgu. Tiesa, lai apvienotu dienestu ar mācībām pilna laika klātienē, man nācās pāriet uz Sauszemes spēku Kaujas nodrošinājuma Medicīnas rotu, ko ne mirkli neesmu nožēlojis. Arī tur ir laba un draudzīga komanda un pats dienests – ļoti interesants. Sauszemes spēkos pildīju evakuācijas nodaļas komandiera pienākumus. Tur bija darbs prehospitālajā fāzē, saņemot pacientus no vienībām un nogādājot viņus uz Role 1 (pirmais medicīniskās palīdzības līmenis militārās operācijas laikā, visvienkāršākais un tuvākais kaujas zonai) jeb medicīnas stabilizācijas punktu. Šobrīd mans darbs ir tieši Role 1, kur pacientus stabilizējam un nogādājam uz nākamo līmeni – jau civilajā medicīnā.
Pabeidzu mācības un kļuvu par ārsta palīgu, ieguvu neatliekamās medicīnas ārsta palīga sertifikātu un sāku strādāt NMPD. Sapratu, ka mans dienests bruņotajos spēkos nav iedomājams bez darba neatliekamajā palīdzībā, jo tieši tur ir iespēja redzēt daudz pacientu, tai skaitā arī smagus, un gūt pieredzi. Arī Latvijā un ārzemēs gūtās specifiskas zināšanas un pieredze ir daudz palīdzējusi darbā NMPD.
Kad misija ir dzīvība: glābt cilvēku neatkarīgi no formas
Kā ārsta palīgs piedalos atbalsta sniegšanā paaugstinātas bīstamības nodarbībās dienesta laikā, kur ir salīdzinoši mazāk traumu. Esmu veiksminieks, jo man šajā ziņā smagu lietu nav bijis. Atmiņā gan palicis kāds gadījums no gaisa spēku laika, kad mēs meklējām vecāka gadagājuma kungu mežā. Nakts, mežs biezs, meklēšana diezgan sarežģīta. Es strādāju helikopterā ar termokameru, bet pat ar to cauri biezajai lapotnei bija grūti kaut ko pamanīt. Lidojuma laiks un degviela tuvojās beigām, gatavojāmies atgriezties bāzē, bet tieši tad starp kokiem izdevās ieraudzīt tādu kā siluetu. Atgriezāmies šajā vietā un sapratām, ka tas tiešām ir cilvēks un viņam ir veselības problēmas. Bet ar viņu kopā bija viņa suns, kas padarīja šo gadījumu īpaši atmiņā paliekošu. Uzticamais dzīvnieks sargāja savu saimnieku un negribēja ne centimetru atkāpties no viņa. Bet viss beidzās veiksmīgi gan kungam, gan viņa četrkājainajam draugam – cietušo pacēlām helikopterā un nogādājām uz slimnīcu, kamēr Valsts policija parūpējās arī par suni.
Militārā un civilā medicīna – vienota komanda kaujas laukā un miera laikā
Galvenais vienojošais ir pacients. Militārajā medicīnā parasti ir traumas, bet ne tikai. Kopīgs ir tas, ko mēs redzam arī Ukrainā: karavīri tāpat slimo – ir gan infarkti, gan insulti, ļoti daudz infekcijas slimību.
Bet arī atšķirīgais ir pacients. Civilajā medicīnā vairāk ir vecāka gadagājuma pacientu, militārajā – vīriešu, salīdzinoši veselīgu. Arī traumas ir pavisam citas: šrapneļu, sprādziena viļņa radītie ievainojumi – ļoti netīri, jo sprādzieni paceļ gaisā zemi un citus priekšmetus. Šautu brūču ir mazāk. Ļoti izplatītas ir arī psihotraumas, bet psihologi un militārie mediķi var sniegt arī atbalstu arī šādos gadījumos, tai skaitā arī ar medikamentozu terapiju. Jo ātrāk pacients ar smagu psiholoģisko traumu saņem palīdzību, jo sekas ir mazākas.
Savukārt darba apstākļi militārajiem mediķiem ir apdraudējuma pilni: nav īsti jēgas uzcelt telti ar lielu sarkano krustu, ja pretinieks neievēro starptautiskās konvencijas, un nereti tieši sarkanais krusts kļūst par mērķi. Arī resursi atšķirībā no civilās medicīnas ir ierobežoti.
Tomēr militārā medicīna pie mums nespēj pastāvēt bez civilās un otrādi. Militāra konflikta gadījumā mēs esam pirmais posms, kas tālāk nodod pacientu civilajā aprūpē. Un savukārt mēs nekādi nevaram iztikt bez civilās medicīnas, jo notiek sadarbība un pieredzes apmaiņa un cilvēki strādā gan vienā, gan otrā pusē. Civilie mediķi apgūst Ukrainas pieredzi un pēc tam dalās ar to. Civilā un militārā medicīna Latvijā ir vienotas.
Cik sagatavoti medicīnas jomā ir paši karavīri?
Militāro uzdevumu ir daudz, un tie ir dažādi. Piemēram, misijā Afganistānā primārajā aprūpē darbojās tā sauktais “zelta stundas” princips, kad pacientu stundas laikā nogādāja uz Role 3 hospitāli, kur palīdzību sniedza multiprofila politraumas komanda. Un tas jau bija tuvu “zinātniskajai fantastikai”, kur pieejamas visas iespējamās tehnoloģijas. Turpretī šodien Ukrainā “zelta stunda” vairs nedarbojas. Runa ir jau pat par dienu, jo evakuācija ir ļoti liels izaicinājums, tāpēc karavīriem ir jāspēj daudz vairāk parūpēties par sevi pašiem. Apstākļi ir diezgan briesmīgi, kaujas notiek tranšejās, kur militārajam mediķim ir jāspēj palīdzēt cietušajam sagaidīt tuvāko iespējamo evakuācijas brīdi, visbiežāk nākamo nakti vai pat vēl ilgāk.
Karavīri ar katru gadu kļūst arvien labāk sagatavoti, jo katrs iziet pirmās palīdzības apmācību. Tā nav tā pati pirmā palīdzība, ko mēs mācāmies, piemēram, autoskolā, bet daudz plašāka. Šobrīd karavīrus apmācām atbilstoši Tactical Combat Casualty Care (TCCC) vadlīnijām, ko ievēro lielākā daļa NATO valstu. Tās ļauj karavīram sniegt palīdzību pašam sev un savam biedram. Ir speciāla mēnesi ilga karavīru glābēju apmācības programma, kura sniedz lielāku izpratni par fizioloģiju un anatomiju, palīdzības sniegšanas algoritmu, lai spētu nodrošināt intravenozās pieejas un veikt dažādas manipulācijas, piemēram izmantot nazofaringiālo, orofaringeālo elpvadu vai veikt krikotomiju, pleiras punkciju, lietot noteiktus medikamentus.
Būt gataviem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem
Šajā jomā jau ļoti daudz kas tiek darīts. Ārstniecības personas apgūst arī zināšanas militārās medicīnas pamatos, kur fokuss ir uz TCCC.
Daudz civilo speciālistu, tai skaitā mikroķirurgi, mācās no ukraiņu pieredzes, dalās ar savām zināšanām un palīdz mums sagatavoties. Tāpat arī mums kā bruņoto spēku vienībai ir sadarbība ar Ukrainas karavīriem, pārņemot no viņiem pieredzi. Piesaistām militārās medicīnas apmācībām mūsu speciālistus, dalāmies pieredzē. Šobrīd noris interesants projekts, kur mēs kopā ar Latvijas Universitātes Rīgas medicīnas koledžu mācām Valsts policijas personālam TCCC kursu.
Militārā medicīna: risks, pielāgošanās un aizraujošs darbs
Lai gan militārie mediķi parasti neatrodas frontes pirmajās līnijās, tomēr drošība ir nosacīta. Risks pastāv vienmēr un jebkur. Izaicinājums ir arī tas, ka, strādājot militārajā jomā, gadās būt ilgi prom no mājām misijās, kursos vai citos uzdevumos. Izaicinājums ir arī sava laika plānošana. Mūsu laiks ir atkarīgs no vienības uzdevumiem, un tie mainās strauji. Spēja pielāgoties ir ļoti svarīga.
Bet ir arī daudz ieguvumu. Dienests ir ļoti interesants, daudzveidīgs. Tas nav darbs no deviņiem līdz pieciem, pieņemot pacientus – tā ir iespēja sniegt palīdzību karavīriem veselības problēmu gadījumos, doties misijā vai pieredzes apmaiņā, strādāt multinacionālā vidē kopā ar sabiedrotajiem. Tā ir iespēja apgūt zināšanas dažādos kursos gan Latvijā, gan ārvalstīs un pēc tam strādāt un arī apmācīt savus kolēģus. Darbs ir ļoti, ļoti interesants un daudzveidīgs.
Mācības no kara pieredzes: kā nākotnē mainīsies militārā medicīna?
Ņemot vērā Ukrainas pieredzi, šobrīd ļoti aktuāla ir asins pārliešana karadarbības teritorijās, un tur to veic cilvēki, kuri nav profesionāli mediķi. Ar asins produktiem strādā karavīri glābēji, kas ir saņēmuši tikai mēnesi ilgu apmācību, un mēs redzam, ka viņiem jau ir ļoti liela pieredze šajā jautājumā, un pat pārsteidzoši, ka nav komplikāciju, veicot šo manipulāciju. Es nedomāju, ka mūsu karavīri glābēji nodarbosies ar asins pārliešanu, bet mēs varam strādāt pie tā, lai varētu asins produktus nogādāt maksimāli tuvu frontes līnijai un ātri uzsākt asins pārliešanu, jo tas cietušajiem ar smagajām traumām uzlabo izdzīvošanas iespējas. Tā būtu viena lieta.
Vēl šobrīd mēs redzam ļoti strauju telemedicīnas attīstību. Mediķi ļoti bieži strādā ārpus savas ierastās kompetences un izmanto daudz dažādu online mācību rīku. Ukraiņi ļoti daudz ko apguvuši youtube kanālā, lai cik tas būtu neierasti. Bet tā viņi spēj veikt konkrētas procedūras, kas nebūtu normāli miera laikā. Online režīmā pieejams arī pieredzējušu speciālistu atbalsts. Mums arvien biežāk ir jābūt spējīgiem strādāt arī ārpus savas ierastās prakses un vides.
Šie piemēri iezīmē divas no būtiskajām nākotnes tendencēm. Ir skaidrs, ka militārā medicīna attīstīsies, pielāgojoties mainīgajiem kara norises apstākļiem un izmantojot jaunākās tehnoloģijas, lai uzlabotu karavīru izdzīvošanas iespējas un veselību.
Disciplīna: militārā dienesta stūrakmens arī mediķiem
Kas jāņem vērā, lai kļūtu par militāro mediķi? Tā ir atbilstība militārā dienesta likumam, atbilstoša izglītība un sagatavotība, bet tās ir tikai tehniskas nianses. Ļoti svarīgs nosacījums ir disciplīna. Militārajā dienestā tas ir pamats visam. Un tad ir personības īpašības: spēja strādāt komandā, klausīt pavēlēm, izpildīt uzdevumus bez ierunām, precīzi un noteiktā laikā, strādāt stresa apstākļos ar tiem resursiem, kas ir pieejami.
Ir ļoti apsveicami, ja radusies vēlme strādāt militārajā medicīnā, bet jāatbild pašam sev uz jautājumu: vai esmu pietiekami disciplinēts, lai darbotos militārajā jomā? Disciplīna ir stūrakmens. Bieži vien tieši tas lielākais izaicinājums, īpaši mediķiem, jo mēs katrs esam liela personība. Bet bruņotajos spēkos mēs, pirmkārt, esam komanda. Mums ir sava vadības ķēde, kas nodrošina efektīvu darbu, kur, ja nepieciešams, nākas arī improvizēt un ātri pielāgoties situācijai.
Arī civilajā sektorā spēja improvizēt ir svarīga, tomēr materiālais un personāla nodrošinājums visur ir līdzīgs un situācijas ir diezgan paredzamas.
Militārajā sfērā diemžēl ne vienmēr viss ir paredzams, situācijas ir ļoti mainīgas un ātri iespējams pazaudēt psiholoģisko noturību. Nav pieļaujama situācija, kad mēs savas emocijas izliekam uz kolēģiem. Pavēles un uzdevumi mainās strauji, pielāgojoties situācijai, nākas strādāt ar ierobežotu informāciju, un ne vienmēr zinām, kad uzdevums beigsies un mēs tiksim mājās. Tas psiholoģiski nav viegli, un jāprot šādām situācijām pielāgoties.
Skatieties interviju ar J. Grigali arī Youtube kanālā
