Kad kuņģis un zarnas “runā pārāk skaļi”
Olga Sjomina‑Gubareva,
GASTRO CENTRA gastroenteroloģe
Klīniskais gadījums
25 gadus vecs vīrietis ar ilgstošām sūdzas par smaguma sajūtu vēderā un neregulārām caurejām līdz piecām reizēm dienā. Simptomi pastāv jau kopš bērnības. Veiktajos izmeklējumos tika izslēgta celiakija, iekaisīgas zarnu slimības, infekcijas un citas organiskas patoloģijas. Gadu gaitā pacients bija saņēmis standarta terapiju – spazmolītiskos līdzekļus, šķiedrvielas, probiotiķus, protonu sūkņa inhibitorus un antacīdus -, taču būtiska uzlabošanās netika panākta.
Sarunā atklājās, ka brīvdienās un atvaļinājumu laikā sūdzību nav, savukārt stresa situācijās simptomi kļūst izteikti. Ņemot vērā šo saistību ar stresu un smadzeņu-zarnu ass nozīmi, uzsākām neiromodulatoru terapiju ar amitriptilīnu nelielā devā. Rezultātā simptomi būtiski mazinājās, un pacients pats atzina: “Beidzot varu normāli ēst un dzīvot.”
Kad kuņģis un zarnas “runā pārāk skaļi”: funkcionālā dispepsija, kairināto zarnu sindroms un smadzeņu-zarnu ass
Daudzi cilvēki ir saskārušies ar situāciju, kas rada neizpratni un vilšanos: kuņģis vai zarnas regulāri sāp, ir slikta dūša, caureja, vēdera pūšanās vai pilnuma sajūta pēc ēšanas, bet veiktie izmeklējumi neuzrāda nopietnas izmaiņas. Nereti pacienti dzird frāzi: “Analīzes ir labas.” Taču simptomi paliek – ikdienu ierobežojoši un ļoti reāli.
Tieši šādās situācijās visbiežāk runa ir par funkcionāliem kuņģa-zarnu trakta traucējumiem. Divi no tiem ir īpaši izplatīti – funkcionālā dispepsija un kairināto zarnu sindroms. Mūsdienu gastroenteroloģija šos stāvokļus vairs neuzskata par “nerviem”, “iedomām” vai tikai stresa sekām. To pamatā ir konkrēti bioloģiski mehānismi, kuros galvenā loma ir smadzeņu un zarnu savstarpējai mijiedarbībai.
Smadzenes un zarnas: nepārtraukts dialogs
Zarnas ir viens no visbagātīgāk ar nervu šūnām apgādātajiem orgāniem cilvēka ķermenī. Tās pastāvīgi sūta informāciju uz smadzenēm un saņem atbildes signālus atpakaļ. Šo sarežģīto un divvirzienu saziņas sistēmu sauc par smadzeņu-zarnu asi.
Ikdienā šī sistēma darbojas nemanāmi. Smadzenes spēj atlasīt, kuri signāli ir nozīmīgi, bet kuri – ignorējami. Tomēr funkcionālās dispepsijas un kairināto zarnu sindroma gadījumā šis mehānisms kļūst pārmērīgi jutīgs. Signāli, kas citam cilvēkam paliktu nepamanīti, tiek uztverti kā spēcīgi, nepatīkami vai pat sāpīgi. Šo parādību medicīnā sauc par viscerālo hipersensitivitāti.
Ilustrācija no https://moceanpt.com/gut-brain-connection/
Kāpēc sāp, ja “viss ir kārtībā”?
Viens no būtiskākajiem šo slimību mehānismiem ir centrālās sāpju regulācijas traucējumi. Parasti smadzenēm piemīt spēja “apklusināt” pārmērīgus signālus no iekšējiem orgāniem. Šī sistēma darbojas kā bremzes, kas neļauj katram zarnu kustības vilnim kļūt par sāpju sajūtu.
Kairināto zarnu sindroma un funkcionālās dispepsijas gadījumā šīs bremzes darbojas vājāk. Smadzenes saņem signālus no zarnām, bet nespēj tos pietiekami efektīvi nomākt. Rezultātā rodas sāpes, spiediena sajūta, slikta dūša vai diskomforts, pat ja audu bojājuma nav.
Šajā procesā īpaši svarīgas ir trīs vielas – serotonīns, noradrenalīns un dopamīns. Tās piedalās gan sāpju uztverē, gan emociju regulācijā, gan zarnu kustīguma kontrolē. Ja šo vielu darbība kļūst nelīdzsvarota, zarnu signāli tiek uztverti pārāk intensīvi, un simptomi kļūst hroniski.
Kāpēc ārstēšanā lieto neiromodulatorus?
Dzirdot par zālēm, kas iedarbojas uz nervu sistēmu, pacientiem bieži rodas bažas, ka ārsts “meklē problēmu galvā”. Tomēr mūsdienās arvien biežāk tiek lietots termins “neiromodulatori”, nevis “antidepresanti”.
Šīs zāles funkcionālo kuņģa-zarnu traucējumu gadījumā netiek izmantotas depresijas ārstēšanai. Tās iedarbojas uz smadzeņu-zarnu asi, palīdzot normalizēt sāpju signālu apstrādi, mazināt nervu sistēmas pārmērīgo jutību un ietekmēt zarnu darbību. Svarīgi uzsvērt, ka devas parasti ir ievērojami mazākas nekā psihiatrijā, un mērķis ir mazināt fiziskos simptomus, nevis ārstēt psihisku slimību.
Funkcionālā dispepsija: kad kuņģis jūtas “smags”
Funkcionālā dispepsija bieži izpaužas ar agru sāta sajūtu, diskomfortu pakrūtē, sliktu dūšu vai dedzināšanu pēc ēšanas. Kuņģis var darboties normāli, bet signāli no tā tiek interpretēti kā pārāk spēcīgi. Šādās situācijās centrālās nervu sistēmas jutības mazināšana var ievērojami uzlabot pacienta pašsajūtu, īpaši ja endoskopija vai citas pārbaudes ir normas robežās.
Kairināto zarnu sindroms: dažādi simptomi, viens mehānisms
Kairināto zarnu sindroms var izpausties dažādi – vieniem dominē caureja, citiem aizcietējums, vēl citiem abi mainās. Taču neatkarīgi no formas centrālais mehānisms ir līdzīgs. Zarnas kļūst pārāk “skaļas” savā saziņā ar smadzenēm, bet smadzenes šo informāciju nespēj pietiekami filtrēt. Tāpēc ārstēšanā svarīgi domāt ne tikai par zarnu kustību regulēšanu, bet arī par sāpju uztveres normalizēšanu.
Noslēgumā: šis gadījums ilustrē, ka kairināto zarnu sindroma gadījumā izšķiroša nozīme bieži ir nevis zarnu struktūras bojājumam, bet smadzeņu–zarnu ass darbības traucējumiem un pastiprinātai nervu sistēmas jutībai. Mērķtiecīga neiromodulatoru terapija var būt izšķiroša pat pacientiem ar ilgstošiem simptomiem un neveiksmīgu iepriekšējo ārstēšanu.