Medicīna ir māksla, nevis tikai zināšanu atražošana
Profesors Dainis Krieviņš ir viena no spilgtākajām un ietekmīgākajām personībām mūsdienu Latvijas medicīnā. Viņa ikdiena paiet dinamiskā trīsvienībā: vadot Latvijas Universitātes rezidentūras programmu “Medicīna”, glābjot dzīvības kā praktizējošam asinsvadu ķirurgam un nododoties zinātniskajai pētniecībai. Šajā sarunā mēs pieskarsimies nozares “sāpīgajiem” punktiem –atalgojumam un reģionālajai nevienlīdzībai. Tomēr pāri visam šī ir diskusija par fundamentālām vērtībām un to, kāda ir mūsdienu izpratne par patiesi labu un atbildīgu ārstu.
Decembris studentu dzīvē tradicionāli saistās ar sesijas tuvumu, parādu kārtošanu un saspringtu gaisotni. Vai šis pirmssvētku laiks ir tikpat intensīvs arī medicīnas rezidentiem, vai viņu ritms ir citādāks?
Ja mēs runājam par rezidentiem, tad viņiem šajā ziņā nav būtiskas atšķirības, vai kalendārā ir decembris, janvāris vai februāris. Atšķirībā no studentiem, kuri dzīvo semestru ritmā, rezidentiem mācību gads oficiāli sākas pirmajā oktobrī. Protams, decembris nāk ar saviem izaicinājumiem – tas ir svētku laiks, kas nozīmē, ka darba organizācija slimnīcās mainās. Kādam tas varbūt ir vieglāks periods, citam tieši otrādi – intensīvāks un sarežģītāks.
Dainis Krieviņš. Avots: lu.lv.
Personīgi mani šis akadēmiskais “decembra drudzis” pārāk neietekmē, jo es pamatā sevi uzskatu par slimnīcas pārstāvi. Darbs augstskolā man ir vairāk kā sirdsdarbs, hobijs un otrā darba vieta, tāpēc es uz šiem procesiem raugos ar zināmu distanci.
Latvijas Universitāte (LU) medicīnas izglītībā konkurē ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU). Kur Jūs redzat LU galvenās priekšrocības tieši Jūsu pārstāvētajā angioķirurģijas jomā?
Es uzdrošinātos teikt, ka mūsu angioķirurģijas programma ir sakārtota ārkārtīgi labi – noteikti tā ir labākā programma valstī. LU lielā priekšrocība, un tas ir būtiski, ir tā, ka studentu skaits nav ārprātīgi liels. Tas nozīmē, ka ikviens students var pilnvērtīgi iziet visus ciklus un, kas ir vissvarīgākais, reāli redzēt un izmeklēt pacientus slimnīcā.
Medicīnu nevar iemācīties teorētiski. Es vienmēr saku: neviens nav iemācījies slēpot, klausoties lekcijas vai skatoties video Zoom platformā. Tieši tāpat ir ar slimībām – tās var iemācīties atpazīt un ārstēt tikai tad, ja tu aptausti pacientu, redzi problēmu dzīvē un tieši saskaries ar klīnisko situāciju. Mūsu studenti angioķirurģijas kursā pavada veselu nedēļu, strādājot tieši ar pacientiem, un ar šo praktisko pieeju LU noteikti iegūst. Protams, RSU ir daudz citu labu lietu, bet šī individuālā pieeja un pieejamība pacientam ir mūsu lepnums.
LU arī necenšas rezidentus pārlieku integrēt studentu apmācības procesā. Manuprāt, jānodala rezidentūra, kas ir savas specialitātes apgūšana un par ko valsts maksā cienīgu atalgojumu, no studentu apmācības, kura būtu vienīgi un tikai veicama ārpus rezidentūras laika.
Jūs esat izteicis diezgan provokatīvu tēzi par augstskolu lomu rezidentūras procesā. Ko tieši ar to domājat?
Jā, esmu par to runājis diezgan tieši – manuprāt, abas lielās augstskolas rezidentūras procesā zināmā mērā ir “liekēži”. Ja mēs paskatāmies uz Eiropas praksi, tad nekur citur rezidenti nav vienlaikus gan studējošie, gan strādājošie. Eiropā rezidenti ir tikai un vienīgi darbinieki – ārsti, kas strādā un mācās darba procesā.
Latvijā situācija ir rezidentiem ārkārtīgi grūta. No vienas puses, viņi ir darbinieki, kurus aizsargā Darba likums. No otras puses, viņiem piemēro studējošo statusu ar visu no tā izrietošo augstskolu ietekmi, ko regulē pavisam cita likumdošana. Eiropā augstskolas tiešajā rezidentu ikdienas apmācībā neiesaistās – nereti tās pieslēdzas tikai beigās, lai ar savu vārdu un zīmogu apstiprinātu dokumentu izdošanu.
Kā šis process tiek organizēts citās valstīs, piemēram, Dānijā vai Nīderlandē?
Tur sistēma ir daudz vienkāršāka un caurspīdīgāka. Piemēram, Dānijā augstskolas iesaiste vispār nav obligāta. Visās ārstniecības iestādēs, kur rezidents strādā un mācās, elektroniski tiek fiksētas viņa veiktās aktivitātes, operācijas un manipulācijas, apmācības cikli. Kad viss nepieciešamais ir apgūts, sistēma to apkopo, un jaunajam kolēģim tiek izsniegts profesionālais sertifikāts.
Nīderlandē modelis ir vēl interesantāks – tur valsts piešķir konkrētu naudas apjomu jaunajam censonim, un viņš pats meklē vietu, kur par šo naudu var iegūt labāko apmācību. Nauda seko rezidentam. Kad apmācība beidzas, attiecīgā institūcija izdod apliecinājumu un ārsts var doties uz sertifikāciju.
Būtība ir tāda – lai nonāktu līdz sertifikācijai, ir jāapgūst konkrētas iemaņas. Un tās mēs iegūstam, tikai ikdienā strādājot ar pacientiem. Urologu vai gastroenterologu pielaiž pie eksāmena nevis tāpēc, ka viņš ir noklausījies lekcijas par skaistumkopšanu, bet tāpēc, ka viņš ir veicis noteiktu skaitu savai specializācijai raksturīgo operāciju vai manipulāciju. Tas lielākoties ir galvenais kritērijs Eiropā.
Kā Latvijas Universitāte cenšas balansēt šajā sarežģītajā sistēmā? Vai Jūs mēģināt tuvināties Eiropas modelim?
Mēs cenšamies darīt visu iespējamo esošās likumdošanas ietvaros. LU rezidentūras politika ir – netraucēt rezidentam viņa profesionālajā izaugsmē. Mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi rezidentu aktivitātēm, bet nākam pretī ar to, ka ļaujam maksimāli daudz laika pavadīt tieši ārstniecības iestādēs – gan Rīgā, gan reģionos.
Mēs kategoriski izvairāmies no mākslīgi veidotiem mācību kursiem, kuru vienīgais mērķis ir “naudas apgūšana” un kuri novērš rezidentu no viņa pamata profesijas. Mēs dodam papildus tikai to, kas ir būtiski nepieciešams jauno profesionāļu attīstībai.
Turklāt jāatceras, ka LU ir zinātnes universitāte. Mēs dodam iespēju rezidentiem veikt pētījumus, un katram, pabeidzot rezidentūru, ir jāaizstāv savs pētnieciskais darbs. Kā teica akadēmiķis Jānis Stradiņš – medicīna ir māksla, tā nav tikai plika zināšanu atražošana. Pētniecība iemāca domāšanas veidu un metodes, kas paliek uz visu mūžu.
Runājot par zinātni un praksi – kas mūsdienās dominē? Vai jaunie ārsti vairāk ir praktiķi vai zinātnieki?
Par laimi Latvijai, pēc rezidentūras lielākā daļa ir ārsti-praktiķi. Mums valstī akūti trūkst kvalitatīvu ārstu-praktiķu. Taču attīstībai ir nepieciešami arī ārsti-zinātnieki. Ideālais variants ir tad, ja vienā personā apvienojas labs praktiķis un labs zinātnieks – tad izveidojas ārkārtīgi augsta līmeņa speciālists.
Šobrīd Latvijā ir unikāla situācija – gandrīz visas nišas ir brīvas. Ja kādam tuvāka ir tikai prakse, viņš var būt izcils ārsts. Ja kādu interesē tikai zinātne vai akadēmiskais darbs un viņš nevēlas ikdienā saskarties ar pacientiem, arī tāda iespēja pastāv. Katrs var atrast savu vietu.
Kā Jūs raksturotu mūsdienu rezidentu? Vai pēdējo 10 gadu laikā ir novērojamas izmaiņas viņu sagatavotībā un attieksmē?
Es noteikti apbrīnoju mūsu rezidentus par viņu spēju pielāgoties. Tehnoloģijas mainās zibenīgi, ienāk mākslīgais intelekts, un zināšanu apjoms pieaug lavīnveidīgi. Mūsdienu jaunie ārsti spēj diagnosticēt un izprast lietas tādā līmenī, par kādu mēs pirms 20 vai 30 gadiem pat nevarējām sapņot. Esmu drošs, ka LU ir ārkārtīgi gudri jaunie speciālisti, kuri nākotnē, iespējams, “aizvadīs pensijā” ne vienu vien veco kolēģi, kas varbūt vairs nespēs apgūt to, ko viņi zina jau tagad.
Tomēr ir arī otra puse. Jāsaka godīgi – rezidentu kvalitāte korelē ar vispārējo izglītības līmeni valstī. Ja medicīnu sāk studēt vājāki skolēni, tad arī daļa rezidentu neizbēgami ir vājāki. Diemžēl ir palielinājies to skaits, kuriem rezidentūrā vispār nevajadzētu atrasties.
Runa nav tikai par zināšanām, bet arī par psiholoģisko un fizisko izturību. Medicīna prasa milzīgu noturību. Šobrīd mums nav juridisku sviru, lai atsijātu cilvēkus, kuriem šī profesija nav piemērota. Mēs redzam intervijās, ka cilvēks neatbilst, bet cilvēktiesību un normatīvu dēļ ir ārkārtīgi grūti viņu noraidīt. Tā ir problēma – ne topošajiem mediķiem, ne deputātiem diemžēl neprasa ne narkologa, ne psihoterapeita atzinumu.
Daudz tiek runāts par reģionālo nevienlīdzību. Tomēr nereti reģionu slimnīcās aprīkojums ir labāks nekā Rīgā.
Tas patiešām tā ir, un tas ir paradoksāli. Rīga ir puse no Latvijas, bet Rīga ir vienīgā pilsēta, kur pašvaldība būtiski neiegulda savās slimnīcās. Tas, ka tiek uzbūvēts kāds luksusa diagnostikas centrs, nav sistēmisks ieguldījums medicīnā.
Reģionos pašvaldības iegulda milzīgus līdzekļus, jūt lielāku atbildību. Rīdzinieki šajā ziņā cieš – universitātes slimnīcām trūkst atbalsta infrastruktūrai un aparatūrai. Tāpēc nav brīnums, ka reģioni aprīkojuma ziņā bieži vien ir priekšā.
Ja reģionos ir labāks aprīkojums un bieži vien arī lielākas algas, kāpēc jaunie ārsti joprojām “balso ar kājām” un paliek Rīgā?
Reģioni jau var piedāvāt “debessmannu”, bet ar to vien nepietiek. Jaunais cilvēks izvēlas vietu, kur ir attīstīta kultūras dzīve, infrastruktūra, kur ir ko darīt sestdienu un svētdienu vakaros. Jaunajiem ārstiem ir ģimenes, un viņiem ir svarīgas bērnu attīstības iespējas. Tāpēc reģioniem ir grūtāk piesaistīt speciālistus tikai ar algu vai iekārtām vien – ir jābūt sakārtotai videi dzīvošanai.
Jauno ārstu asociācija iestājas pret obligāto “atstrādi” jeb sadali. Kāds ir Jūsu viedoklis – vai valstij ir tiesības prasīt, lai ārsts pēc studijām strādātu konkrētā vietā?
Es uzskatu, ka obligāto sadali atcelt nedrīkst. Ja mēs to izdarīsim, mēs radīsim milzīgu vakuumu reģionālajās slimnīcās un citās perifērās ārstniecības iestādēs, kas novedīs pie veselības aprūpes sistēmas būtiskām problēmām ārpus Rīgas.
Nevienam jaunajam speciālistam nekas slikts nenotiks, ja viņš 2–3 gadus nostrādās reģionā. Tas nodrošinātu vienmērīgāku ārstu pārklājumu valstī. Pēc tam viņš var brīvi izvēlēties – palikt vai doties prom. Bet šobrīd mēs nevaram atļauties “leiputriju”, kur katrs dara tikai to, ko grib. Mēs esam maza valsts. Atcelt sadali var, bet neviens nepiedāvā reālu alternatīvu risinājumu.
Nesen publiskajā telpā izskanēja dati, ka ārstu vidējais atalgojums ir sasniedzis 4800 eiro. Vai šis skaitlis atbilst realitātei?
Ziniet, ne velti saka – ir meli, lieli meli un statistika. Šie aprēķini ir nekorekti un maldinoši. Jautājums ir – ko mēs skaitām? Vai mēs jaucam kopā valsts sektoru ar privāto biznesu un vadāmies tikai pēc VID datiem?
Neviens nevar aizliegt ārstam būt talantīgam uzņēmējam un privātpraksē pelnīt miljonus. Ja kāds ar savu gudro galvu un idejām nopelna 400 000 vai 4 miljonus – par to ir jāpriecājas, jo viņš maksā nodokļus. Bet, ja mēs šos miljonus “sametam vienā katlā” ar ārstiem, kuri valsts slimnīcā saņem 1500 vai 2000 eiro, tad vidējais rādītājs sanāk skaists, bet tas neatspoguļo realitāti valsts sektorā.
Privātā medicīna paņem maksātspējīgos pacientus un pakalpojumus ar zemu pašizmaksu. Valsts sektorā budžets ir nepietiekams – mēs tērējam mazāk naudas nekā citas Eiropas valstis, lai gan ārstējam tādā pašā līmenī. Tāpēc es uz šiem statistikas datiem raugos ļoti piesardzīgi un aicinu žurnālistus pētīt dziļāk – iespējams, šādām ziņām ir kāds politisks pasūtījums.
Noslēgumā – ko Jūs novēlētu saviem kolēģiem, studentiem un rezidentiem, uzsākot jauno gadu?
Skaidrs, ka 1. janvārī mēs nepamodīsimies citā dimensijā. Bet es novēlu katram novilkt zināmu svītru un apņemties vismaz vienu reālu lietu. Nevis abstraktus mērķus, bet vienu konkrētu lietu savai un medicīnas attīstībai, ko sākt īstenot jau no gada pirmās dienas.
Es novēlu, lai mums būtu mazāk “pelēcīgo” ārstu – vienaldzīgu amatnieku –, bet vairāk spilgtu personību, aizrautīgu profesionāļu un labu cilvēku medicīnā. Un tādi mums Latvijā noteikti ir. Lai katram izdodas atrast savu ceļu un piepildījumu šajā grūtajā, bet skaistajā profesijā!